Diena sākās labvēlīgi. Pa nakti nebija pazudis neviens suns, un viņi gandrīz vai jautrā prātā izgāja uz takas, dodamies iekšā klusumā, tumsā un salā. Bills šķita aiz­mirsis vakarnakts pareģojumus un pat atļāvās izmest as­prātīgu piezīmi, kad suņi ap pusdienlaiku kādā takas iz- lokā apgāza nartas.

Juceklis jau nu bija pamatīgs. Nartas gulēja uz mutes, pie tam iespriedušās starp koka stumbru un lielu klints- bluķi, un suņus vajadzēja izjūgt, lai atmežģītu samudži­nāto iejūgu. Abi vīrieši bija noliekušies pār nartām, cenz­damies tās pacelt, kad Henrijs pamanīja Vienausi lavāmies sānis.

— Šurp! Ēi, Vienausi! — viņš uzkliedza, pieslējies stā­vus un pavērsies sunim pakaļ.

Taču Vienausis metās skriešus pa sniegu_, vilkdams sev pakaļ iejūga streņģes. Un tur tālāk sniegā uz takas, pa kuru tie tikko bija braukuši, viņu gaidīja vilcene. Nonā­cis tās tuvumā, Vienausis pēkšņi kļuva piesardzīgs. Viņš palēnināja gaitu līdz sīkam, uzmanīgam solītim, līdz pēdīgi apstājās pavisam. Viņš raudzījās vilcenē gan uzmanīgi un neticīgi, tomēr alksmīgi. Viņa šķita tam

uzsmaidām, atņirgusi zobus drīzāk mīlīgi nekā draudīgi, kā rotaļādamās panācās pāris soļu pretī un apstājās. J Vienausis, vēl arvien piesardzīgs un uzmanīgs, virzījās tuvāk, aste un ausis tam bija saslietas, galva gaisā.

Viņš raudzīja ar vilcēni saošņāties, bet tā blēdīgā rota- ļībā kāpās atpakaļ. Cik viņš lūkoja tuvoties, tik vilcene atvirzījās tālāk. Soli pa solītim viņa vilināja to nostāk no drošā patvēruma cilvēku tuvumā. Vienu reizi, it kā kāds brīdinājuma vilnis būtu iešalcis suņa prātā, viņš pa­grieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apgāztajām nar­tām, uz pārējiem pajūga suņiem un abiem cilvēkiem, kas aicināja viņu atpakaļ.

Tomēr, lai arī kāda doma bija sākusi rosīties viņa galvā, to aizgainīja vilcene, kas, pienākusi klāt, uz mir­klīti piedūra savu degunu viņējam un, kad Vienausis no jauna sāka viņu lenkt, turpināja viltīgi vairīgo atkāp­šanos.