Pagāja stunda, tad vēl viena stunda. īsās, apmākušās dienas palsā gaisma jau sāka dziesnēt, kad klusajā gaisā no tālienes ieskanējās tikko saklausāms kauciens. Skaņas strauji lidoja uz augšējiem toņiem, līdz sasniedza visaugstāko noti, kur brīdi pakavējās, spriegi vibrēdamas, un tad palēnām noklusa. Tā varētu gausties kāda pazudināta dvēsele, ja vien vaimanās neizskanētu arī sērīgs niknums un badains alksmīgums. Priekšā ejošais pagrieza galvu atpakaļ, līdz viņa acis sastapās ar aizmugurē soļojošā cilvēka skatienu. Tad pāri šaurajai, garenajai kastei abi pamāja viens otram ar galvu.
No jauna atskanēja kauciens, ieurbdamies klusumā kā adatas smaile. Nu abi vīri varēja noteikt skaņas virzienu. Tā nāca no aizmugures — kaut kur no sniegainā plašuma, kam viņi tikko bija nākuši pāri. Padzirdās trešais kauciens, atbilde pirmajiem, — arī no aizmugures, bet vairāk pa kreisi nekā otrais.
— Tie dzen pēdas mums, Bili, — ieteicās priekšējais. Balss viņam bija nedabiski aizsmakusi — un runāšana
nepārprotami paveicās tikai ar grūtībām.
— Medījums ir reti sastopams, — biedrs atbildēja.
— Jau dienām ilgi neesmu manījis pat ne truša pēdas. Pēc tam viņi vairs nerunāja neko, kaut gan modri
ieklausījās kaucienos, kas aizmugurē ieskanējās arvien no jauna.
Tumsai uznākot, viņi iegrieza suņus egļu biežņā upes krastā un iekārtoja apmetni. Šķirsts, ko novietoja blakus ugunskuram, noderēja par sēdekli un par galdu. Vilku suņi, saspiedušies bariņā otrpus ugunskura, ņurdēdami ņerījās savā starpā, taču nemaz negrasījās izklīst un pazust tumsā.
— Man domāt, Henrij, suņi palikuši varen tuvu pie apmetnes, — Bills ieminējās.
Henrijs, kas tupēja pie uguns, ar ledus gabaliņu nostādinādams kafiju kannā, pamāja ar galvu. Viņš tā arī nebilda ne vārda, iekams nebija apsēdies uz šķirsta un ķēries pie ēšanas.