Abas trases strauji tuvojās vienam kopīgam punktam. Henrijs zināja: kaut kur tur sniegājā, vietā, ko viņa skatieniem slēpj koki un krūmu biežņas, sastapsies vilku bars, Vienausis un Bills. Tas notika pārāk drīz, daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Viņš izdzirda šāvienu, tad vēl divus šāvienus aši vienu pēc otra un zināja, ka nu Bil- lam munīcija ir cauri. Tad viņš sadzirda skaļu kņadu — rēcienus un rējienus. Viņš atšķīra Vienauša griezīgos sāpju un šausmu kaucienus, saklausīja gaudas, kas liecināja, ka kāds vilks ir ievainots. Un tas bija viss. Rēcieni izbeidzās. Rējieni apklusa. Pār vientulīgo zemi atkal nolaidās klusums.
Viņš vēl ilgi sēdēja uz nartām. Nebija nekādas vajadzības iet un skatīties, kas noticis. Viņš to zināja tik labi, it kā tas būtu norisinājies viņa acu priekšā. Reiz viņš pietrūkās kājās un steigšus izrāva cirvi, kas bija aizbāzts aiz siksnām. Bet pēc brītiņa jau atkal apsēdās un iegrima drūmās domās, kamēr abi atlikušie suņi drebēdami spiedās viņam pie kājām.
Pēdīgi Henrijs ar gurdenām kustībām piecēlās, it kā viss elastīgums būtu izzudis no viņa ķermeņa, un sāka jūgt suņus pie nartām. Arī sev viņš pārmeta pār plecu virvi — cilvēka iejūgu — un vilka līdz ar suņiem. Tālu viņš neaizgāja. Tiklīdz sāka jausties krēslas tuvums, viņš steidza ierīkot apmetni, pie tam apgādādams krietnu krājumu zaru kurināšanai. Pabarojis suņus, viņš sagatavoja vakariņas un paēda pats, tad pie ugunskura sakārtoja guļvietu.
Taču viņam nebija lemts mierīgi taja atdusēties. Vel acis nebija aizvērušās, kad vilki jau sanāca tik tuvu, ka viņš vairs nejutās droši.