Nu jau nevajadzēja nekādas iztēles spējas, lai tos saskatītu. Tie bija viņam visapkārt, šaurajā gaismas lokā ap ugunskuru, tā ka viņš tos skaidri saredzēja uguns atblāzmā, — tie gulēja garšļaukus, tu­pēja, lodāja uz vēdera vai gausi slāja šurp un_ turp. Tie pat atļāvās gulēt. Šur tur Henrijs redzēja kādu vilku, gluži kā suni saritinājušos sniegā un nododamies saldai snaudai, kas viņam pašam bija liegta.

Henrijs uzturēja uguni spožās liesmās, jo apzinājās, ka tā ir vienīgais šķērslis starp viņa miesu un vilku ba- dainajiem ilkņiem. Abi suņi stāvēja viņam cieši blakus katrs savā pusē un, aizsardzību meklēdami, spiedās pie kājām; tie kauca un smilkstēja, reizēm izmisīgi ierēkda­mies, ja kāds vilks pielīda mazliet tuvāk nekā parasti. Tajos mirkļos, kad suņi ierēcās, viss vilku loks satraucās, vilki salēca kājās un neatlaidīgi tiecās uz priekšu — un ap Henriju trakoja vesels rēcienu un alkatainu rējienu koris. Pēc tam vilki lokā atkal sagula un šur tur kāds pat steidza atgūt pārtraukto noinidzi.

Taču visam lokam bija nemitīga tendence spiesties vi­ņam arvien tuvāk. Gabaliņu pa gabaliņam, pa collai katru reizi, te viens vilks paspraucās uz priekšu, te otrs vilks palīda tuvāk, aplis savilkās arvien ciešāk, līdz zvēri jau atradās gandrīz lēciena attālumā. Tad Henrijs mēdza ķert degošas pagales no ugunskura un sviest tās vilku lokā. Vilki ikreiz steigšus parāvās atpakaļ, pavadīdami savu pārvietošanos ar nikniem rējieniem un baiļu rēcieniem, ja labi tēmēta pagale bija ķērusi un apsvilinājusi kādu pār­drošāku zvēru.

No rīta cilvēks bija pārguris un izmocījies, acis tam bija izpletušās aiz miega bada. Tumsā viņš izvārīja sev brokastis, un ap pulksten deviņiem, kad, gaismai uzaustot, vilku bars attālinājās, viņš ķērās pie darba, ko bija izplā­nojis garajās nakts stundās. Sacirtis jaunas eglītes, viņš tās krusteniski piesēja augstu pie augošu koku stumbriem, tā izveidodams katafalka pamatni. Izmantodams nartu pārsienamo siksnu par ceļamo trosi, viņš ar suņu palī­dzību uzvilka šķirstu uz šī katafalka.