— Viņi pievāca Billu, varbūt viņi pievāks arī mani, bet jūs, jauno cilvēk, viņi nedabūs nekad, — viņš uzrunāja mirušo tā egļu galotņu kapenē.

Tad Henrijs devās ceļā, un nartas, kļuvušas vieglas, svaidījās pa taku, kamēr suņi labprāt traucās uz priekšu, zinādami, tāpat kā cilvēks, ka drošībā būs tikai tad, kad sasniegs Makgarija fortu. Vilki tagad sekoja viņiem gluži atklāti, mierīga riksī tecēdami nopakaļus vai virzīdamies gar abam malām; sarkanās mēles karājās, un pie katra elpas vilciena iekritušajos_ sānos izspīlējās ribas. Vilki bija ārkārtīgi izkāmējuši — pār skeletiem pārstiepti ādas maisi ar muskuļu virvēm pa virsu —, tik vāji, ka Henrijs klu­sībā brīnījās, kā gan viņi vēl vispār turas uz kājām un nenogažas sniega.

Viņš neuzdrošinājās ceļot līdz pašai tumsai. Pusdien­laikā saule ne tikai silti iesārtināja dienvidu pamali, bet pat pabāza bāli zeltainu augšējo maliņu pāri apvāršņa līnijai. Henrijs to uzskatīja par labu zīmi. Dienas stiepjas garumā. Saule atgriežas. Taču, tikko tās priecējošā spozme bija izzudusi, viņš tūdaļ sāka ierīkot apmetni. Vēl bija atlikušas dažas stundas pelēcīgas dienas gaismas un blāva mijkrēšļa, un viņš tās izmantoja, sacirzdams milzī­gus blāķus kurināmā.

Līdz ar nakti ieradās šausmas. Badainie vilki bija kļu­vuši vēl pārdrošāki, un bez tam Henriju māca neizgulē­tais miegs. Pret savu gribu viņš tomēr snauduļoja, tupē­dams pie ugunskura, ietinies segās un cirvi iespiedis starp ceļiem, kamēr abi suņi katrs no savas puses cieši glaudās viņam klāt. Reiz, uztrūcies no snaudas, viņš sev priekša, pēdu desmit attālu, ieraudzīja lielu, pelēku vilku — tas bija viens no lielākajiem barā. Tai brīdī, kad Henrijs pa­cēla acis, zvērs tīšuprāt izstaipījās, gluži kā laiskojošs suns, visā rīklē nožāvājās viņam tieši sejā un noraudzī­jās viņā ar īpašnieka skatienu — kā uz kārotu maltīti, ko drīz varēs notiesāt.