Sī pārliecība bija jaušama visā barā. Henrijs varēja saskaitīt kādus divdesmit vilkus, kas badainām acīm blenza viņā vai mierīgi atdusējās sniegā. Tie viņam atgādināja bērnus, kas sapulcējušies pie klāta galda un tikai gaida atvēli ķerties pie mielasta. Un viņš bija tas cienasts, ar ko tiem mieloties. Viņš tikai prātoja, kā gan maltīte sāksies un kad tas notiks.
Kraudams zarus ugunskurā, viņš ievēroja, ka pret savu ķermeni izturas ar cieņu., kādu nebija izjutis nekad agrāk.
Viņš novēroja, kā kustas muskuļi, un ieinteresēts pētīja pirkstu sarežģīto mehānismu. Ugunskura gaismā viņš atkal un atkal lēnam salieca un atlieca pirkstus gan pa vienam, gan visus reizē, te plati izpleta tos, te izdarīja ašus tvērienus. Viņš aplūkoja nagu veidojumu, aptaustīja pirkstu galus, pabakstīdams tos gan stiprāk, gan vieglāk, lai izbaudītu nervu sistēmas darbību. Tā viņu sajūsmināja, un viņš pēkšņi iemīlēja pats savu smalki veidoto ķermeni, kas darbojās tik skaisti, saskaņoti un nekļūdīgi. Tad Henrijs pameta^ izbaiļu pilnu skatienu uz vilku apli, kas nogaidot blīvejas viņam apkārt, un pēkšņi kā sitiens viņu ķēra apziņa, ka šis brīnumainais ķermenis, šī dzīvā miesa nav nekas vairāk kā gaļa, plēsīgu zvēru medījums, ko viņi badainiem ilkņiem saraustīs gabalos un saplosīs pa šķiedriņai, lai remdinātu izsalkumu, tāpat kā viņš ne reizi vien bija remdinājis izsalkumu ar alni un trusi. '
Henrijs uztrūkās no murgainā snaudiena un ieraudzīja sev priekšā ieruzgo vilcēni. Tā sēdēja sniega pēdas piecas sešas atstatu un skumīgi noraudzījās viņā. Pie kājām viņam iesmilkstēdamies rēca abi suņi, taču vilcene par tiem nelikās ne zinis. Tā skatījās vienīgi cilvēkā, un kādu brīdi viņš atbildēja šim skatienam. Vilcenes uzvedībā nebija nekā draudīga. Zvērs tikai raudzījās lielās skumjās, bet cilvēks saprata, ka tās ir liela bada skumjas. Viņš taču ir barība, un, skatīdamās viņā, vilcene jau izbaudīja ēšanas prieku. Mute tai pavērās, siekalas sāka pilēt sniegā, un patīkamā priekšsajūtā vilcene aplaizījās.