
Baiļu lēkme sapurināja Henriju. Viņš steigšus sniedzās pēc degošas pagales, ar ko sviest zvēram. Bet pastieptās rokas pirksti vēl nebija satvēruši metamo, kad vilcene jau bija atlēkusi drošā atstatumā, acīm redzot, pieradusi, ka tai pastāvīgi ar kaut ko sviež. Atlēkdama vilcene ierēcās un atņirdza baltos ilkņus līdz pat smaganām; no skumjām tās skatienā vairs nebija ne vēsts — to vietā lāktīja tik ļauna asinskāre, ka cilvēks nodrebēja. Henrijs paraudzījās uz roku, kas turēja deguli, un ievēroja savus pirkstus — cik izmanīgi tie aptvēruši zaru, pielāgodamies katram mizas grubulim, gan pacēlušies, gan nolaidušies, apņemot nelīdzeno virsmu, bet mazais pirkstiņš, kas atradās pārāk tuvu gruzduma kvēlei, automātiski bija paliecies sānis un, vairīdamies no svelmes, atradis balstu vēsākā vietā; tai pašā mirklī Henrija acu priekšā atainojās vīzija, kā šos jutīgos, izveicīgos pirkstus grauž un plosa
vilcenes baltie zobi. Nekad vēl viņš nebija tā mīlējis savu ķermeni kā patlaban, kad šis viņa valdījums tika apdraudēts.
Augu nakti Henrijs ar degošām pagalēm atkāvās pret izsalkušo vilku baru. Reizēm viņš neviļus aizsnaudās, un tad viņu uzmodināja suņu smilksti un kaucieni. Pienāca rīts, bet pirmo reizi dienas gaisma neizklīdināja vilkus. Cilvēks veltīgi izgaidījās, ka tie ies projām. Tie palika sapulcējušies aplī ap cilvēku un viņa ugunskuru, savā īpašnieku apziņā izturēdamies tik nekaunīgi, ka rīta gaismas pamodinātā drosme viņam atkal sašķobījās.
Henrijs tomēr izmisīgi pamēģināja doties ceļā. Taču, tiklīdz viņš atstāja ugunskura patvērumu, pārdrošākais vilks lēca uz viņu, tomēr neaizsniedza. Henrijs paglābās, palēkdamies atpakaļ, un vilka žokļi noklakstēja dažas collas no viņa gurna. Visi pārējie vilki bija kājās, barā spiezdamies viņam apkārt, un tikai pa labi un pa kreisi mētātu deguļu birums aiztrenca tos pienācīgā atstatumā.
Pat dienas laikā Henrijs vairs neuzdrošinājās pamest ugunskuru, lai sacirstu jaunu kurināmo. Pēdas divdesmit nostāk slējās milzīga nokaltusi egle. Pusi dienas viņš pavadīja, pakāpeniski pārceldams ugunskuru līdz šai eglei, ik mirkli turēdams gatavībā kādu pusduci degošu zaru saišķu, ar ko mest ienaidniekiem. Pēdīgi nokļuvis pie egles, viņš vērīgi aplūkoja apkārtējos brikšņus, lai gāztu koku tādā virzienā, kur tas krizdams salauztu visvairāk zaru.
