Nakts bija iepriekšējās atkārtojums, tikai ar to starpību, ka miegs nu jau bija kļuvis nepārvarams. Pat suņu rēcieni viņu vairs neuztrauca. Turklāt tie tagad rēca nepārtraukti, un viņa apdullinātās, bezmiega notrulinātās smadzenes vairs neizšķīra balsu skaļumu un intonāciju. Viņš uztrūkās no miega ar pēkšņu rāvienu. Vilcene stāvēja pavisam klāt. Pilnīgi neapzinīgi viņš, pirkstus_ neatlaidis, iegrūda degošu zaru tieši vilcenes atvērtajā, rēcošajā rīklē. Aiz sāpēm iekaukdamies, zvērs atsprāga atpakaļ, bet Henrijs, ar gandarījumu ieelpodams gruzdošas spalvas un miesas smaku, vēroja, kā vilcene pēdas divdesmit attālu purina galvu un nikni ņurd.
Šoreiz, pirms laidās miegā, viņš piesēja aizdedzinātu priedes zaru sev pie labās rokas. Tikko acis bija aizvērušās, liesma jau apsvilināja ādu un pamodināja viņu. So paņēmienu viņš izmantoja vairākas stundas. Šādi
pamodināts, viņš ikreiz aizgainīja vilkus ar degošu zaru krusu, piesvieda ugunij kurināmo un piesēja jaunu priedes zaru sev pie rokas. Viss veicās labi līdz tam brīdim, kad reiz priedes zars bija piesiets pārāk vajīgi. Tiklīdz viņš aizdarīja acis, zars atraisījās un nokrita.
Henrijs sapņoja. Viņam šķita, ka atrodas Makgarija forta. Tur ir silti un omulīgi un viņš ar faktorijas vadī- laju spele kribidžu. Bez tam viņam sapnī likās, ka vilki apsēduši faktoriju. Tie gaudo pie pašiem vārtiem, un brīžam viņš ar vadītāju pārtrauc partiju, lai paklausītos un pasmietos par vilku veltajām pūlēm tikt iekšā. Un tad — tik dīvains sapnis — atskan brīkšķis. Durvis atsprāgst vaļa. Viņš redz vilkus bariem gāžamies iekšā faktorijas lielaja koptelpā. Tie lec tieši virsū viņam un vadītājam. Pec tam kad durvis atsprāgušas, zvēru gaudas kļūst šaušalīgi ska|as. Šīs gaudas nedod viņam mieru. Sapnis izvērtas par kaut ko citu — Henrijs nespēja apjēgt, par ko īsti, bet visam cauri viņu vajāja nemitīgās gaudas.