Tad viņš pamodās un atskārta, ka gaudas ir īstenība. Visapkārt rēca un rēja. Vilki brāzās viņam virsū. Tie bija visur — ap viņu un virs viņa. Kāda zvēra zobi jau bija sagrābuši augšdelmu. Instinktīvi, neko nedomādams, Henrijs lēca tieši ugunī un jau lēcienā juta asu zobu cirtienu pāršķejam kājas lielu. Tad sākās uguns kauja. Biezie dūraiņi kādu laiciņu pasargāja rokas, un viņš riekšavām šķieda pa gaisu sarkankvēlās ogles uz visām pusēm, tā ka apmetnes ugunskurs izskatījās pēc īsta vulkāna.
Taču ilgi tā turpināties nevarēja. Seju jau klāja apdeguma tulznas, uzacis un skropstas bija pilnīgi nosvilušas, un kājas vairs nejaudāja ciest karstumu. Turēdams katra rokā pa liesmojošam zaram, viņš izlēca no ugunskura. Vilki bija aizgainīti patālāk. Visās malās, kur bija nobirušas kvēlošās ogles, čūkstēja sniegs, un ik brīdi kads vilks mukdams mežonīgi palēcās, ar rēcienu un smilkstu ziņodams, ka uzkāpis uz šādas gailošas ogles.
Aizsviedis abus degošos zarus uz tuvākajiem ienaidniekiem, cilvēks nometa sniegā kūpošos dūraiņus un mīņājās pa kupenu, lai atvēsinātu kājas. Abu suņu vairs nebija, un Henrijs labi zināja, ka tie tikuši celti galdā kārtējai maltītei tajā ieilgušajā mielastā, kurš pirms vairākām dienām sākās ar Fetiju un kura pēdēja maltīte nākamajās dienās, jādomā, būs viņš pats.
— Mani jūs vēl neesat dabūjuši! — Henrijs iebrēcas,
neganti vicinādams dūri pret izsalkušajiem plēsoņām, bet viņa balss skaņa tikai satracināja visu vilku apli, visapkārt ieskanējās'rēcieni, un vilcene slīdošā gaitā pa sniegu pielavījās viņam pavisam klāt, vērodama viņu ar bada skumjām acīs.