Henrijs ķērās pie darba, jo viņam bija iešāvusies prātā jauna ideja. Viņš sakūra ugunskurus visapkārt plašā lokā. Pats viņš apsēdās apļa iekšpusē, pasviedis sev apakšā guļamvietas piederumus, lai pasargātos no kūstošā sniega. Tiklīdz cilvēks bija nozudis aiz liesmu aizsega, viss bars ziņkārīgi pienāca pie pašiem ugunskuriem paraudzīties, kur tad viņš palicis. Līdz šim tiem bija trūcis iespējas tuvāk iepazīties ar uguni, bet tagad tie satupās ap to cieša loka, gluži kā suņi blisinādami acis, žāvādamies un staipīdami kārnos ķermeņus neierastajā siltumā. Tad vilcene apsēdās, pacēla purnu pret zvaigznēm un sāka gaudot. Cits pēc cita vilki tai pievienojās, līdz viss bars tupēja, purnus pret debesīm paslējuši, un gaudodami vilka savu bada dziesmu.
Uzausa rīts, pēc tam iestājās diena. Ugunskuri bija no- plakuši. Kurināmā vairs nebija, vajadzēja gādāt jaunu. Cilvēks mēģināja iziet ārpus sava liesmu aploka, taču vilki tūdaļ gūzmā gāzās viņam pretī. No degošo zaru sviedieniem tie gan palēcās sānis, bet atpakaļ vairs nelēca. Veltīgi Henrijs pūlējās padzīt zvērus tālāk. Kad viņš pēdīgi padevās un streipuļodams atgriezās apļa iekšpusē, kāds vilks lēca viņam pakaļ, taču neveiksmīgi, un nokrita ar visām četrām ķepām tieši oglēs. Zvērs šausmās iekaucās, reizē dusmās ierēkdamies, un trausās atpakaļ, lai atdzesinātu ķepas sniegā.
Cilvēks sakucis čurnēja uz savām segām. Sagumušais ķermenis, gurdi noslīgušie pleci un uz ceļiem noguldīta galva — viss liecināja, ka viņš cīņu uzdevis. Sad tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos, kā izdziest uguns. Liesmu un sarkano ogļu aplis bija sadalījies atsevišķās strēmelēs, kuru starpā rēgojās tukši laukumi. Šie atvērumi pletās platumā, ugunskuru strēmeles raucās mazākas.
— Nu jūs varat nākt un mani pievākt, kad vien tīk, — viņš nomurmināja. — Man vienalga, es gulēšu.
Reiz pamodies, Henrijs ieraudzīja apļa spraugā tieši sev pretī vilcēni, kas viņu cieši vēroja.