Pēc brītiņa viņš atkal pavēra acis — pašam gan šķita, ka pagājušas jau ilgas stundas. Bija notikusi kāda
dīvaina pārmaiņa — tik neizprotama pārmaiņa, ka viņš aiz izbrīna pamodās pilnīgi. Kaut kas bija noticis. No sākuma viņš neapjēdza, kas īsti. Tad viņš saprata. Vilki bija projām. Palicis tikai nobradāts sniegs, kas rādīja, cik tuvu tie viņam pienākuši. Miegs atkal vāliem vēlās virsū un no jauna pievārēja viņu, galva jau slīga uz ceļiem, bet tad viņš pēkšņi saslējās.
Bija dzirdami cilvēku saucieni, nartu čirkstoņa, iejūga siksnu čīkstēšana un vilcējsuņu nepacietīgie smilksti. Čet- rējas nartas, uzbraukušas no upes gultnes, tuvojās apmetnei starp kokiem. Pusducis vīru sastājās ap cilvēku, kas čurnēja dziestošās uguns aplī. Tie viņu purināja un dunkāja, cenzdamies dabūt pie atmaņas. Henrijs blenza cilvēkos kā piedzēries un murmulēja stieptā, miegainā valodā:
— Rudā vilcene … Nāca pie suņiem barošanas laikā … Papriekš ēda suņu barību … Tad viņa apēda suņus … Un pēc tam viņa apēda Billu …
— Kur ir lords Alfrēds? — kāds no vīriem iebļāva Henrijam ausī, bez žēlastības sapurinādams viņu.
Henrijs lēnām pakratīja galvu.
— Nē, viņu tā neapēda … Viņš ir uzvilkts koka galotnē iepriekšējā apmetnē.
— Miris? — vīrietis izsaucās.
— Pie tam vēl guldīts zārkā, — Henrijs atbildēja. Viņš īgni izrāva plecu no taujātāja tvēriena. — Paklau, liec mani mierā … Esmu bezjēdzīgi pārmocījies… Ar labu nakti visapkārt…
Acu plaksti viņam notrīsēja un aizkrita. Zods noslīga uz krūtīm. Tikko pārējie bija viņu ērtāk atguldījuši uz segām, aukstajā gaisā izskanēja skaļi krācieni.
Bet bija dzirdama arī vēl cita skaņa. Tālu tālumā tik tikko saklausāma skanēja vilku bara bada dziesma — tie dzina pēdas kādam citam medījumam, jo cilvēku pievākt tiem nebija laimējies.
Otrā daļa PIRMATNĪBA DZIMUŠAIS