Vilcene bija pirmā saklausījusi cilvēku balsis un pajūga suņu ķiukstēšanu; un vilcene arī pirmā aizlēkšoja no cilvēka, kas bija iesprostots savā dziestošajā liesmu aplī. Bars vēl negribēja atlaisties no sadzītā un ielenktā me­dījuma, zvēri, dažus mirkļus vilcinājās, cenzdamies no­skaidrot svešās skaņas, bet tad arī viņi aizlēkšoja pa sliedi, ko bija ieminusi vilcene.

Bara priekšgalā skrēja liels, pelēks vilks — viens no tā vadoņiem. Viņš arī novirzīja visu baru pa vilcenes pē­dām. Viņš brīdinoši uzņerkstēja jaunākajiem bara locek­ļiem vai pat iekampa tiem ar zobiem, ja tie pārgalvīgi lū­koja paskriet viņam garām. Un viņš arī bija tas, kas pasteidzināja soli, ieraudzījis vilcēni nu jau lēnām rikšo­jam pār sniega klajotni.

Vilcene sāka tecēt viņam līdzās, it kā tā būtu viņai paredzētā vieta, un nu rikšoja kopā ar baru. Uz vilcēni viņš nerūca, ne arī rādīja zobus, ja tai šad tad gadījas aizlēkšot priekšā. Gluži otrādi, viņš šķita ļoti labvēlīgi no­skaņots — pat labvēlīgāk, nekā vilcenei tas bija pa pra- tam, jo vadonis arvien tiecās turēties tai cieši līdzās, bet, ja viņš pievirzījās pārāk tuvu, vilcene savukārt rūca un atņirdza zobus. Gadījās, ka viņa pat neatteicās sāpīgi iekampt tam plecā. Arī šādās reizēs viņš neizrādīja dus­mas. Viņš tikai pašāvās sānis un dažas reizes lempīgi pa­lēcās uz priekšu, uzvezdamies gluži kā kautrīgs lauku puisis.

Vadonim šīs bija vienīgās raizes viņa vadonības pos­tenī, bet vilcenei bija pavisam citas nepatikšanas. Pie otriem sāniem viņai skrēja vecs, novājējis vilks, kura no­sirmojusī āda rādīja daudzos cīniņos iegūtas rētas un skrambas. Tas arvien turējās viņai labajā pusē. Nelaime tā, ka vecajam vilkam bija tikai viena acs — kreisā. Arī šis pielūdzējs neatlaidīgi centās spiesties vilcenei klātāk, allaž pagriezdamies tā, ka rētainais purns atdūrās te pret vilcenes sānu, te plecu vai kaklu. Gluži tāpat kā uzmā­cīgo vadoni kreisajā pusē, arī sirmā vilka tuvināšanās mēģinājumus viņa atvairīja ar zobiem, bet, ja abi pava­doņi bāzās virsū vienlaikus, vilcenei klājās grūti — ar ašiem žokļu cirtieniem uz vienu un otru pusi vajadzēja atgainīt abus pielūdzējus reizē, tai pašā laikā neatpaliekot no bara un vērojot ceļu priekšā un sev zem kājām.