—   Šie zina gan, kur šiem sāni drošībā, — viņš teica.

—  Šiem labāk gribas ēst pašiem, nevis tikt apēstiem. Tie suņa lopi ir gaužām gudri.

Bills nogrozīja galvu.

—   Nu, diezin vai.

Biedrs ziņkārīgi paraudzījās viņā.

—   Pirmo reizi dzirdu tevi sakām, ka suņi neesot gudri.

—   Henrij, — otrais ieteicās, gausi gremodams pupas,

—   vai tu gadījumā nepamanīji, kā suņi ālējās, kad es tos baroju?

—       Jā, viņi plosījās gan vairāk nekā parasti, — Henrijs piekrita. ,

—   Cik suņu mums ir, Henrij?

—   Seši.

—        Nu jā, Henrij… — Bills mirkli apklusa, lai viņa vārdi liktos nozīmīgāki. — Kā jau teicu, Henrij, mums ir seši suņi. Es izņēmu no maisa sešas zivis. Katram sunim es devu pa zivij, bet, Henrij, vienas zivs man pietrūka.

—   Tu būsi pārskaitījies.

—   Mums ir seši suņi, — otrais nesatraucami atkārtoja.

—   Es izņēmu sešas zivis. Vienausis palika bez zivs. Bija otrreiz jāiet pie maisa un jāņem šim vēl viena zivs.

—   Suņu mums ir tikai seši, — Henrijs sacīja.

—       Henrij, — Bills atsāka, — es jau nesaku, ka tie visi bija suņi, bet pa zivij dabūja septiņi.

Henrijs pārstāja gremot, pameta acis pāri ugunskuram un pārskaitīja suņus.

—   Tagad tur ir tikai seši, — viņš teica.

—        Es redzēju, kā tas viens aizdieba pa sniegu, — Bills aukstasinīgi paskaidroja. — Es redzēju septiņus.

Biedrs viņā līdzjūtīgi noskatījās un tad noteica:

—        Būšu bezgala laimīgs, kad šis ceļojums reiz būs galā.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — Bills noprasīja.

—       Gribu teikt, ka mūsu vedamā krava iedarbojas tev uz nerviem un tu jau sāc skatīt spokus.

—   Man ar tas ienāca prātā, — Bills nopietni atbildēja.