
Pēc katra noraidījuma, kad vecais vilks atrāvās sānis no sava ilgu objekta asajiem zobiem, viņš ar plecu uzgrūdās jaunam trīsgadniekam, kas skrēja viņa aklajā — labējā pusē. Jaunais vilks bija sasniedzis spēku pilnbriedu, un, tā kā bara vilki visi bija vārgi un izkāmējuši, viņa spars un mundrums jo īpaši dūrās acīs. Tomēr viņš arvien skrēja tā, ka galva neizvirzījās tālāk par vecā vien- ača plecu. Tiklīdz viņš uzdrošinājās izskriet pilnīgi līdzās vecajam vilkam (tas gan notika reti), rēciens un kampiens viņu tūdaļ aiztrieca atpakaļ, pleca līmenī. Tomēr dažreiz viņš izgudrēm palēnināja gaitu, no aizmugures lūkodams iespraukties starp veco vadoni un vilcēni, šāds manevrs arvien atdūrās pret divkāršu, pat trīskāršu pretestību. Tiklīdz vilcene nepatikā ierēcās, vecais vadonis klupa trīsgadniekam virsū. Reizēm vilcene tam piepalīdzēja. Un reizēm arī jaunais vadonis no kreisās puses savukārt metās talkā.
Šādos brīžos, kad jaunajam vilkam pretī vērās trejas negantas, zobainas rīkles, viņš tūdaļ apstājās, aptupās un, stīvi izstiepis priekškājas, krēpes sabozis, draudīgi rēca. šāda saķeršanās skrejošā bara priekšgalā arvien izraisīja sajukumu arī pakaļējās rindās. Tūlīt aiz jaunā vilka skrejošie uzgrūdās tam virsū un izteica savu neapmierinātību, kozdami tam pakaļkājās un sānos. Tā viņš pats gādāja sev nepatikšanas, jo bads allaž velk līdzi niknu omu. Taču ar jaunības neaprobežoto pašpaļāvību viņš nerimās ik pēc brītiņa atkārtot savu manevru, kaut gan nekad neguva neko citu kā vien sakāvi.
