Ja vien būtu gadījies kāds medījums, mīlestība un cīniņi tūdaļ izvērstos pilnā sparā un bars būtu izklīdis. Taču visi vilki bija izmisīgi nožēlojamā stāvoklī. Tie bija
izkritušies aiz ilgstošas badošanās. Bars virzījās uz priekšu lēnāk nekā parasti. Pakaļgalā klibodami vilkās visvārgākie — paši jaunākie un paši vecākie. Priekšgalā skrēja spēcīgākie. Taču visi vairāk līdzinājās skeletiem nekā kārtīgiem vilkiem. Tomēr, par spīti visam, — ja neskaita tos, kas kliboja, — dzīvnieku kustībās nemanīja ne piepūli, ne gurdumu. To stiegrainie muskuļi šķita neizsīkstošas enerģijas avots. Katrs muskulis savilkās kā tērauda atspere, tūdaļ sekoja otra tēraudatsperīga kustība, tad nākamā un atkal nākamā — un tā bez gala.
Daudz jūdžu vilki todien noskrēja. Tie skrēja arī augu nakti. Sākās nākamā diena, bet vilki vēl arvien skrēja. Tie virzījās pār salā sastingušu, nedzīvu zemi. Nekur nesakustējās itin nekas dzīvs. Vienīgi vilki nemitīgā kustībā traucās cauri šim nebeidzamajam nekustīgumam. Vienīgi viņi bija dzīvi un meklēja citus dzīvos, lai tos aprītu un varētu turpināt dzīvot.
Vilki pārskrēja pār dažu labu zemu kalnāju grēdu un šķērsoja daudzas nelielas upītes kādā zemienes novadā, līdz pēdīgi viņu meklējumi tika atalgoti. Viņi uzdūrās aļņiem. Pirmo viņi sastapa lielu aļņu tēviņu. Te bija gaļa un dzīvība, un šo medījumu nesargāja nekādi neizprotami ugunskuri, ne arī lidojošas liesmu šautras. Šķeltie nagi un žuburotās ragu lāpstas vilkiem bija labi pazīstamas, un viņi palaida vējā visu savu ierasto pacietību un piesardzību. Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Lielo aļņu tēviņu apstāja no visām pusēm. Ar izveicīgiem milzīgo nagu spērieniem alnis šķērda vilkiem vēderus un skaldīja galvaskausus. Ar lielo ragu triecieniem viņš tos šķaidīja un lauza tiem kaulus. Cīņas karstumā viņš vēlās vilkiem virsū, ar savu smago ķermeni iespiezdams tos sniegā. Taču aļņa liktenis jau bija izšķirts, un pēdīgi viņš nogāzās gar zemi, kad vilcene mežonīgi plosīja viņam rīkli, bet citu vilku zobi urbās viņa ķermenī visās malu malās; tie sāka viņu rīt vēl dzīvu, pirms pēdējās cīņas konvulsijas bija norimušas un pēdējā pretestība izsīkusi.