Barības nu bija bagātīgi. Aļņu tēviņš svēra pāri par astoņsimt mārciņām — iznāca pilnīgas divdesmit mārciņas gaļas katram no vairāk nekā četrdesmit bara vilkiem. Taču vilki, kas apbrīnojami ilgi spēj badoties, arī ēst jaudā apbrīnojami daudz, un drīz vien tikai daži izkaisīti kauli bija atlikuši no krāšņā dzīvnieka, kādu bars bija sastapis pirms nedaudzām stundām.
Nu vilki ilgi atpūtās un daudz gulēja. Tā kā vēderi bija pilni, starp jaunajiem tēviņiem sākās nesaticība un ķīviņi; tie turpinājās vairākas dienas, kamēr bars vēl turējās kopā. Bads bija beidzies. Vilki bija nokļuvuši novadā, kas mudžēja no medījuma, un, kaut gan medībās tie vēl devās barā, nu tie bija daudz piesardzīgāki un no mazajiem aļņu bariņiem, kas gadījās ceļā, atšķīra vai nu grūsnējas govis, vai vecus, nevarīgus tēviņus.
Tad nu šeit, šinī pārpilnības zemē, pienāca diena, kad vilku bars sašķēlās divās grupās, kas katra aizgāja savā virzienā. Vilcene, jaunākais vadonis tai kreisajā un vecais vienacis labajā pusē aizveda savu baru lejup līdz Makenzi upei un, šķērsojuši to, nokļuva ezeru novadā austrumos. Ar katru dienu arī šī bara daļa ruka mazāka un mazāka. Ik pa divi, vilks un vilcene, dzīvnieki pameta baru. Reizumis kādu vientuļu vilku tēviņu no bara padzina sāncenšu asie zobi. Pēdīgi bija palikuši tikai četri: vilcene, jaunais vadonis, vienacis un godkārīgais trīsgadnieks.
Vilcenes raksturs nu bija izvērties pagalam neciešams. Visus trīs pielūdzējus greznoja viņas zobu atstātās skrambas. Taču tie viņai nekad nemēģināja atmaksat ar to pašu, nekad neaizstāvējās pret viņas uzklupieniem. Tēviņi tikai pagrieza pretī plecu, lai niknākie kodieni ķertu to, un, astes luncinādami, sīkiem solīšiem staigāja ap vilcēni, cenzdamies remdināt viņas dusmu lēkmes.