Pret vilcēni tie gan bija pats maigums, toties cits pret citu — pats niknums. Trīsgadīgais jau gāja pāri visām robežām savā nekaunībā. Viņš uzbruka vecajam vienacim no aklās puses un saplosīja tam ausi skrandu skrandās. Kaut gan sirmais zvērs redzēja tikai uz vienu pusi, pret sāncenša jaunību un spēku viņš lika lietā ilgus gadus krāto pie­redzi un gudrību. Zaudētā acs un rētainais purns lieci­nāja, kāda bijusi šī pieredze. Viņš bija veiksmīgi izcīnījis pārāk daudz kauju, lai kaut jel mirkli vēl šaubītos, kas tagad darāms.

Cīņa sākās godīgi, taču godīgi tā nebeidzās. Grūti pa­teikt, kāds būtu iznākums, ja vecajam palīgā nenācis tre­šais, un abi kopā, vecais vadonis un jaunais vadonis, viņi uzklupa pārdrošniekam trīsgadim, nolēmuši atsvabināties no tā. No abām pusēm viņu apdraudēja bijušo biedru ne­žēlīgie ilkņi. Aizmirstas bija dienas, kad visi kopā medī­juši, alnis, ko tie bija pieveikuši, bads, ko pārcietuši. Tas

viss bija aizgajis pagajība. Tagadne — ta bija mīlestība, vēl bargāka un nežēlīgāka par badu.

Pa to laiku vilcene, visas šīs jezgas cēlonis, apmieri­nāta tupēja sniegā un vēroja notiekošo. Viņa bija pat sajūsmināta. Šī nu bija viņas lielā diena — un tādas ne­gadās bieži —, kad krēpes božas, ilknis triecas pret ilkni vai cērt un plosa dzīvu miesu, — un tas viss tikai viņas dēļ.

Bet trīsgadnieks, kuram šis bija pirmais mēģinājums mīlestības kaujā, te arī zaudēja savu dzīvību. Katrā pusē viņa ķermenim stāvēja abi sāncenši. Tie skatījās uz vil­cēni, kas smaidīdama sēdēja sniegā. Taču vecākais vado­nis bija gudrs, ļoti gudrs un pieredzējis kā mīlestībā, tā kaujā. Jaunākais vadonis pagrieza galvu, lai nolaizītu brūci plecā. Kakla izliekums pavērsās pret sāncensi. Ar savu vienīgo aci vecais vilks pamanīja šo izdevību. Pie- placis viņš šāvās uz priekšu un cieši sacirta ilkņus. Garš un dziļš plēsiens. Zobi sasniedza lielo kakla vēnu un pār­rāva to. Tad viņš atlaida žokļus un atlēca nost.