Jaunais vadonis šaušalīgi iekaucās, bet kaucienu pārtrauca aizsmacis klepus. Asinīm plūstot, nemitīgi kāsēdams, jau cīņu zaudējis, viņš metās virsū un cīnījās, kamēr, dzīvībai izdziestot, kājas sāka grīļoties, gaisma acu priekšā migloties, lēcieni kļuva arvien īsāki un kodieni vārgāki.
Bet vilcene visu laiku sēdēja un smaidīja. Šī kauja viņa viesa kādu neskaidru laimes sajūtu, jo tāda nu reiz ir mīlestība_ Pirmatnībā, tāda ir dabiskās pasaules dzimumu traģēdija — traģēdija tikai tiem, kuri iet bojā. Tiem, kas paliek dzīvi, tā ir nevis traģēdija, bet ilgu un alku piepildījums.
Kad jaunākais vadonis gulēja sniegā un vairs nekustējās, Vienacis staltā gaitā tuvojās vilcenei. Tomēr visā viņa uzvedībā uzvarētāja lepnums jaucās ar piesardzību. Sirds vientiesībā viņš gaidīja noraidījumu un bija tikpat vientiesīgi pārsteigts, ka vilcenes zobi nikni neņirdzās pretī. Pirmo reizi vilcene to sagaidīja laipni. Viņa saostījās ar to un pēc tam pat atļāvās palēkāties un padraiskoties, rotaļādamās gluži kā kucēns. Un Vienacis, aizmirsis savu sirmo vecumu un cienījamo pieredzi, darīja gluži tāpat — delverējās kā kucēns un uzvedās pat vēl muļķīgāk nekā tas.
Aizmirsti bija uzvarētie sāncenši un ar asinīm sniegā ierakstītais mīlestības stāsts. Viss aizmirsts — un tikai vienreiz, kad vecais Vienacis uz mirklīti apstājās aplaizīt repējošās brūces, viņa lūpas pa pusei paņirdzās rēcienam un spalva uz skausta un pleciem neviļus saslējās, ķermenis izliecās lēcienam, ķepas saspringti atspērās sniega garozā, meklējot stingrāku balstu. Bet jau nākamajā mirklī viss atkal bija aizmirsts — un viņš lēkšiem sekoja vilcenei, kas, valšķīgi vilinādama, bēguļoja pa mežu.
Pēc tam viņi rikšoja sānu pie sāna kā labi draugi, kas nu pilnīgi sapratušies. Dienas pagāja cita pēc citas, un viņi turējās kopā, kopīgi dzina pēdas, kopīgi pieveica medījumu un kopīgi to notiesāja.