Viņi nepalika vienā vietā, bet klaiņoja pa visu novadu, līdz nonāca pie Makenzi upes, gar kuras krastu tad lēnām virzījās uz priekšu, bieži vien attālinādamies no tās, lai gar sīkajām pietekām sekotu medījumam, taču arvien atkal atgriezās. Reizēm tie nejauši sastapa citus vilkus, parasti pa pāriem; taču ne viena, ne otra puse neizrādīja sevišķu draudzīgumu, interesi vai prieku par tikšanos, ne arī vēlēšanos no jauna apvienoties barā. Vairākkārt tiem gadījās sadurties ar vientuļiem vilkiem. Tie arvien bija tēviņi un allaž dedzīgi kāroja pievienoties Vienacim un viņa draudzenei. Vienacis sparīgi protestēja un, kad vilcene nostājās tam līdzās plecu pie pleca, saboza spalvu, un atņirdza zobus, sabiedrības kārotājs vientuļnieks atkāpās, iemiedza asti un turpināja savu vienatnīgo ceļu.
Kādā mēnesnīcas naktī, skriedams cauri rāmam mežam, Vienacis pēkšņi apstājās. Viņa purns pasitās augšup, aste stīvi izstiepās un nāsis cilājās, ošņājot gaisu. Vienu ķepu viņš pēc suņu paražas turēja paceltu. Ar neapmierinātu izskatu viņš turpināja ostīt gaisu, cenzdamies izprast, kādu vēsti tas viņam nes. Viņa draudzenei pietika reizi pavirši ievilkt nāsīs gaisu, lai viņas ziņkāre būtu apmierināta un viņa mierīgi rikšotu tālāk. Vienacis gan sekoja,
taču arvien vēl šaubījās un nespēja atturēties, reizi pa reizei neapstājies, lai rūpīgi papētītu brīdinošo smaržu.
Vilcene piesardzīgi izspraucās liela, koku apjozta klajuma malā. Kādu brīdi viņa tur stāvēja viena pati. Tad tai pievienojās arī Vienacis, līzdams rāpus, katru jutekli saasinājis, katru spalviņu aizdomās sabozis. Nu viņi abi stāvēja blakām, vēroja, klausījās un oda.