— Un tāpēc, redzēdams šo aizlobjam, es tūdaļ papētīju sniegu un ieraudzīju šā pēdas. Tad es pārskaitīju suņus, un to vēl arvien bija visi seši. Pēdas vēl ir turpat sniegā. Vai gribi paskatīties? Es tev tās parādīšu.
Henrijs neatbildēja, bet košļāja klusēdams, kamēr maltīte bija galā, un viņš to noslēdza ar pēdējo kafijas krūzīti. Ar rokas virspusi noslaucījis muti, viņš sacīja:
— Tātad tu domā, ka tas ir bijis …
Viņu pārtrauca garš gaudu kauciens, sērīgs un mežonīgs,'kas atskanēja kaut kur no tumsas. Viņš apklusa un ieklausījās tajā, tad nobeidza teikumu, ar roku pamādams skaņas virzienā: — … viens no tiem tur?
Bills pameta ar galvu.
— Lai velns mani parauj, bet tas man šķiet visticamāk.
Tu jau pats redzēji, kā suņi ārdījās.
Kauciens sekoja kaucienam, tiem pretī skanēja atbildes gaudojieni, un klusums izvērtās par īstu elli. Gaudas plūda no visām malām, un suņi aiz bailēm, pūlītī saspiedušies, līda tik tuvu pie ugunskura, ka vilna karstumā sāka čokuroties. Bills piesvieda vēl kurināmo un tad aizkūpināja pīpi.
— Tā vien šķiet, ka tu esi galīgi nogājis no grauda,— Henrijs ieteicās.
— Henrij … — Bills kādu brīdi pārdomādams pakšķi- nāja pīpi un tad turpināja: — Henrij, man domāt, ka šitais te, velns viņu rāvis, ir daudz laimīgāks, nekā mēs abi jel kādreiz būsim.
Trešo personu, par kuru tika runāts, viņš norādīja, noliekdams īkšķi pret šķirstu, uz kura abi sēdēja.
— Kad mēs abi, Henrij, reiz būsim nomiruši, tad labi vēl, ja virs mūsu līķiem sametīs tik daudz akmeņu, ka suņi netiek klāt.
— Bet mums jau ar nav ne lielu radu, ne naudas, nekā no tā visa, kas bija šim, — Henrijs aizrādīja. — Šitik ilgu bēru braucienu mums nemaz nav ko kārot.
— Es no savas puses, Henrij, nekādi nespēju saprast, kālab gan tādam puisim kā šis te, kurš savā zemē bijis lords vai kaut kas tamlīdzīgs un kuram nekad nav nācies turēt raizi ne par ēdienu, ne par siltām segām, — kālab viņam vajadzēja dauzīties apkārt pa visādiem dieva pamestiem zemes stūriem.