— Ja palicis mājās, viņš laimīgi būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, — Henrijs pievienojās viņa domām.
Bills jau pavēra muti, lai atbildētu, taču pārdomāja. Viņš tikai norādīja uz tumsas valni, kas blīvējās tiem virsū no visām pusēm. Necaurredzamajā melnumā nebija samanāmas nekādas aprises, taču varēja saskatīt acu pāri, kas gailēja kā dzīvas oglītes. Henrijs ar galvas mājienu norādīja vēl otru un trešo acu pāri. Visu apmetni bija ieslēdzis kvēlošu acu loks. šad tad kāds acu pāris sakustējās vai nozuda, lai pēc brītiņa parādītos atkal.
Suņi ik mirkli kļuva tramīgāki, līdz pēdīgi pēkšņā izbīlī visi barā atdrāzās šaipus ugunskura un pieplakuši mīņājās cilvēkiem starp kājām. Šajā ņudzeklī kādu suni notrieca gar zemi pie pašas uguns, suns aiz bailēm un sāpēm iekaucās, un gaisu pildīja gruzduma dvaka no apsvilušā kažoka. No šīs jezgas acu pāri apkārtējā lokā uz
brīdi sāka nemierīgi mētāties šurp un turp, pat mazliet atvirzījās nost, bet, tiklīdz suņi palika rāmi, loks atkal saslēdzās.
— Sasodīta ķibele, Henrij, ka mums trūkst patronu.
Bills bija izkūpinājis pīpi un nu palīdzēja biedram no
kažokādām un segām saklāt guļvietu uz egļu zariem, ko jau pirms vakariņām bija salicis sniegā. Henrijs kaut ko noņurdēja un sāka saitēt vaļā mokasīnus.
— Kā tu teici, cik patronu tev ir atlicis? — viņš noprasīja.
— Trīs, — Bills atbildēja. — Kaut jel bijis trīs simti! Tad es tiem nolādētajiem sadotu sutu!
Viņš nikni pakratīja dūri pret gailošajām acīm un rūpīgi nostatīja mokasīnus pret uguni.
— Un kaut jel tā sprēgoņa pielaistos! — viņš turpināja. — Nu jau otro nedēļu pieturas piecdesmit grādu zem nulles.[1] Ek, Henrij, kaut jel es nekad nebūtu uzsācis šo ceļojumu! Man tas nepagalam neiet pie dūšas. Visu laiku tāda nelādzīga jušana. Un, ja nu reiz esmu sācis izteikt vēlēšanās, — ak, kaut jel šis brauciens jau būtu galā un pabeigts un mēs abi patlaban sēdētu Makgarija fortā pie pavarda un spēlētu kribidžu, — rau, tā man kārotos.