Henrijs noņurdējās un ierušinājās guļvietā. Viņš jau laidās snaudā, kad biedra balss viņu atkal iztraucēja.
— Paklau, Henrij, tas svešais, kas bija ielīdis un dabūja zivi, — kāpēc suņi neklupa šim virsū? Re, tas man dara raizes.
— Tu vispār sāc par daudz raizēties, Bili, — skanēja miegaina atbilde. — Agrāk tu tāds nebiji. Bet tagad turi muti un guli nost, gan jau rītā atkal būsi uz pekām. Tev vienkārši vēders sabojājies, tāpēc tevi māc raizes.
Abi vīri, miegā smagi dvašodami, sānu pie sana gulēja zem vienām segām. Ugunskurs lēnām izdega, un kvēlošo acu loks ap nometni savilkās arvien ciešāk. Suņi bailīgi spaidījās bariņā, reizi pa reizi draudīgi ieņerkstēdamies, ja kāds acu pāris pievirzījās pavisam tuvu. Vienubrīd suņu jezga kļuva tik skaļa, ka Bills pamodās. Viņš uzmanīgi izrausās no segām, lai netraucētu biedra miegu, un piesvieda ugunij zarus. Kad liesmas spoži uzlāktīja, acu loks atvirzījās tālāk. Bills nejauši pameta skatienu uz čupā
salīdušajiem suņiem. Viņš izberzēja acis un paskatījās vērīgāk. Tad viņš atkal palīda zem segām.
— Henrij, — viņš teica. — Ak kungs, Henrij…
Henrijs mozdamies pusmiegā nokunkstējās un tad noprasīja:
— Kast' nu atkal lēcies?
— Nekas sevišķs, — Bills atbildēja. — Tikai tur atkal ir septiņi suņi. Es nupat saskaitīju.
Henrijs uz šo ziņu atsaucās ar murdienu, kas pārgāja krācienā, un atkal ieslīga miegā.
No rīta Henrijs pamodās pirmais un izbikstīja biedru no guļvietas. Līdz ausmai vēl bija stundas trīs, taču pulkstenis rādīja seši, un Henrijs tāpat tumsā stājās pie bro- kasta gatavošanas, kamēr Bills saritināja segas un sakārtoja nartas tā, ka atlika vairs tikai sasiet vezumu.