—       Paklau, Henrij, — viņš pēkšņi ievaicājās, — kā tu teici, cik mums ir suņu?

—   Seši.

—   Nav tiesa, — Bills triumfāli paziņoja.

—  Vai tad atkal septiņi? — Henrijs apvaicājās.

—   Nē, pieci. Viens ir prom.

—       Velns un ellei — Henrijs nikni iebrēcās un, pametis ēdiena gatavošanu, aizskrēja izskaitīt suņus. — Taisnība gan, Bili, — viņš atzina. — Fetijs ir prom.

—  Aizšmaucis kā ieeļļots zibens. To mēs vairs nere-

dzesim.

—       Pagalam ir, — Henrijs piekrita. — Tie viņu būs dzīvu aprijuši. Varu saderēt, ka viņš vēl nokaucās, pa šo rīklēm lejup šļūkdams, lai velns viņus visus būtu parāvisl

—   Viņš jau allažiņ bija stulbs suns, — Bills noteica.

—       Bet pats stulbākais suns tak nemēdz būt tik stulbs, lai pats līstu nāvei zobos. — Henrijs aplūkoja atlikušos pajūga vilcējus ar vērtējošu skatienu, aši apsvērdams katra suņa rakstura īpašības. — Varu saderēt, ka neviens no pārējiem tādus jokus netaisīs.

—       Tos ne ar rungu neaizdzīsi no ugunskura, — Bills bija vienis prātis. — Man jau allažiņ likās, ka Fetijam visi nav mājās.

Tāda bija bēru runa sunim, kas dabūjis galu uz Ziemeļ­zemes takas, — un šī runa nemaz nebija skopāka par ci­tām, kas veltītas citiem bojā gājušiem suņiem vai pat dažam labam cilvēkam.

II NODAĻA VILCENE

Ieturējuši brokastu un piesējuši pie nartām savu nie­cīgo ceļa mantību, abi vīri uzgrieza muguru piemīlīgajam ugunskuram un iegāja tumsā. Tūdaļ atkal sāka skanēt mežonīgi sērie kaucieni — cauri tumsai un aukstumam tie sasaucās un atsaucās cits citam. Sarunas pārtrūka. Dienas gaisma uzausa pulksten deviņos. Pusdienlaikā de­besis dienvidu pamalē ieblāzmojās silti rožainas, iezīmējot robežu, kur zemeslodes izliekums bija novilcis barjeru starp pusdienlaika sauli un ziemeļu novadiem. Taču rožai­nais tvīkums drīz vien izbālēja. Palika vienīgi pelēcīga dienas gaisma, kas noturējās līdz pulksten trim, tad iz­dzisa arī tā, un pār vientulīgo, kluso zemi noslīga ark­tiskas nakts melnā katafalka sega.