Jā, slikts ūdens, vētrains ūdens — veseliem kalniem mutuļo visu laiku augšup un lejup. Un cik tā daudz, cik ilgi pa to jābrauc! Brauc desmit miegu, divdesmit miegu, četrdes­mit miegu. — Uzskatāmības labad viņš noskaitīja dienu daudzumu uz pirkstiem. — Un visu laiku ūdens, slikts ūdens. Tad nokļūstam lielā ciemā, daudz cilvēku, gluži kā moskīti vasarā. Vigvami, lūk, tādi — desmit divdesmit priežu augstumā!… Eh!

Viņš apklusa, uzmeta Meilmutam Kidam lūdzošu ska­tienu un tad sāka ar zīmēm centīgi rādīt, cik tas būs augstu, ja saliks vienu uz otras divdesmit priežu. Meil­muts Kids zobgalīgi pasmaidīja, bet Rutei acis iepletās aiz brīnumiem un laimes; viņa domāja, ka vīrs joko, un tāda laipnība iepriecināja nabaga sievietes sirdi.

—   Un tad iesēdīsimies kastē un — puff! — uzlidosim gaisā. — Lai parādītu, kā tas būs, Meisons pasvieda gaisā savu tukšo krūzīti un, to veikli atkal notvēris, iesaucās: — Bet tad, paff, esam atkal zemē. Ai, lielie burvji! Tu aizbrauc uz Jukonas fortu, bet es uz ArKtikas sitiju, — divdesmit piecus miegus. Gara aukla no viena gala līdz otram. Es paņemu auklu pie viena gala un saku: «Hallo, Rute! Kā klājas?» Bet tu atbildi: «Vai tas tu, mī|o vīriņ?» Es saku: «Jā.» Bet tu stāsti: «Nevar izcept labu maizi, nav vairs sodas.» Tad es saku: «Paskaties pieliekamajā, zem miltiem. Sveika!» Tu ieej pieliekamajā un ņem sodu, cik vien vajag. Taču visu laiku tu esi Jukonas fortā, bet es — Arktikas sitijā. Skat, kādi burvji!

Rute tik vientiesīgi smaidīja par šo brīnišķīgo pasaku, ka abi vīrieši sāka locīties aiz smiekliem. Troksnis, ko plēšoties sacēla suņi, pārtrauca stāstus par tālās zemes brīnumiem, un, kamēr suņus izšķīra, sieviete jau bija pa­guvusi sasiet nartas, un viss bija gatavs, lai dotos ceļā.