— Uz priekšu! Badmiras! Hei! Uz priekšu!
Meisons veikli noplīkšķināja pātagu, un, kad suņi, klusu smilkstēdami, savilka siksnas, viņš iekustināja nartas ar nūju. Rute sekoja viņam ar otru aizjūgu, bet Meilmuts Kids, kas viņai palīdzēja izkustēties, noslēdza gājienu. Lai gan viņš bija spēcīgs, pat rupjš cilvēks un ar vienu triecienu varēja nogāzt vērsi, viņš nespēja sist nelaimīgos suņus un visādi tiem izdabāja, ko dzinēji dara reti. Reizēm Meilmuts Kids gandrīz vai raudāja, tos žēlodams.
— Nu, uz priekšu, klibiķi! — viņš norūca, vairākkārt veltīgi nopūlējies izkustināt no vietas smagās nartas. Beidzot viņa pacietība atalgojās, un, aiz sāpēm smilkstēdami, suņi metās panākt savus biedrus.
Sarunas apklusa. Grūtais ceļš neatļauj tādu greznību. Brauciens Ziemeļos ir visnogurdinošākais darbs. Laimīgs tas, kas, nomācot sevī vēlēšanos runāt, spēj izturēt dienu tādā ceļā un pie tam vēl pa iebrauktām sliedēm.
Bet nav grūtāka darba kā iebraukt ceļu. Platās, pītās slēpes uz katra soļa iestieg, un kājas iegrimst sniegā līdz pat ceļiem. Tad uzmanīgi jāizceļ kāja, jo novirzīšanās par vismazāko collas daļiņu no taisnā stāvokļa draud ar nelaimi.