Slēpe jāizceļ virs sniega. Un tad — soli uz priekšu. Arī otra kāja jāpaceļ vismaz pusjardu uz augšu. Kas to dara pirmo reizi, tas pēc simt jardiem pakritīs aiz noguruma pat tad, ja viņam viss izies labi un viņš neaizķers vienu slēpi ar otru un neizstiepsies visā ga­rumā, uzticēdamies nodevīgajam sniegam. I\am visas die­nas laikā izdodas ne reizi nepakļūt suņiem zem kājām, tas ar tīru sirdsapziņu un vislielāko lepnumu var ielīst guļamajā maisā; bet to, kurš 'pa Lielo Ceļu noiet divdes­mit miegu, var apskaust pat dievi.

Diena tuvojās vakaram, un, godbijīgi vērodami Balto Klusumu, ceļotāji soli pa solim virzījās uz priekšu. Dabai ir daudz līdzekļu, kā pārliecināt cilvēku par viņa niecī­gumu: mūžīgā paisumu un bēgumu maiņa, vētras nik­nums, zemestrīču šausmas, debesu artilērijas ilgie dārdi. Bet visbaigākā, vismokošākā ir — Baltā Klusuma pil­nīgā vienaldzība. Nekādas kustības, debess skaidra kā nospodrināts varš, mazākais čuksts liekas svētuma zai­mošana, cilvēks kļūst bikls un baidās pats no savas balss skaņas. Jebkuru dzīvo radījumu, kas kustas pa izmiru­šās pasaules spokainajiem tuksnešiem, šausmina viņa paša pārdrošība, jo viņš saprot, ka šeit viņa dzīvībai nav lie­lākas vērtības kā tārpa dzīvībai. Pašas no sevis rodas dī­vainas domas, Visuma noslēpums meklē savu izpausmi. Un cilvēku pārņem bailes no nāves, no dieva, no visas pasaules, bet bailes rada cerību uz atdzimšanu un dzīvību un ilgas pēc nemirstības — saistītās matērijas veltīgo tieksmi. Un tad cilvēks paliek vienatnē ar dievu.