Tātad diena tuvojās vakaram. Upe meta lielu līkumu, un, lai saīsinātu ceļu, Meisons ar savu aizjūgu devās pāri šaurajai zemes strēmelei. Bet suņi netika augšā stāvajā krastā. Nartas slīdēja lejup, lai gan Rute un Meil- muts Kids tās stūma no muguras. Vēl viens kopīgs mēģinājums. Nelaimīgie, aiz bada novārgušie dzīvnieki sakopoja pēdējos spēkus. Augstāk, arvien augstāk — nartas jau sasniedza kraujas malu; bet priekšējais suns pavilka aizjūgu pa labi, un nartas uzbrauca uz Meisona slēpēm. Sekas bija bēdīgas. Meisonu nogāza zemē. Viens no suņiem, siksnās sapinies, pakrita, un nartas sāka slīdēt pa nogāzi uz leju, raujot līdzi arī suņus.
Hop! Pātaga tā vien svilpoja pa gaisu, un visvairāk dabūja pakritušais suns.
— Rimsties, Meison, — iejaucās Meilmuts Kids, — viņa, nelaimīgā, jau tā beidzas nost. Pagaidi, mēs tūliņ iejūgsim manējos.
Meisons nogaidīja, līdz viņš beidza runāt, atvēzējās — un garā pātaga atkal apvijās ap vainīgā suņa ķermeni. Karmena — tā bija viņa — žēli iesmilkstējās, saguma sniegā un tad apvēlās uz sāniem.
Mirklis bija traģisks. Bēdīgs notikums ceļā — mirst suns, ķildojas divi draugi.