Rute norūpējusies raudzījās no viena uz otru. Bet Meilmuts Kids savaldījās, kaut arī viņa acīs bija jaušams pārmetums, un, noliecies pie suņa, pārgrieza siksnas. Neviens neteica ne vārda. Suņus sa­jūdza pa pāriem, šķērsli pārvarēja. Nartas atkal devās ceļā. Karmena ar pēdējiem spēkiem vilkās nopakaļ. Ka­mēr vien suns var paiet, to nenonāvē, tam vēl paliek iespēja glābt dzīvību — aizvilkties līdz apmetnes vietai, bet tur cilvēki varbūt nošaus briedi.

Meisons, jau nožēlodams savu rīcību, bet būdams pā­rāk stūrgalvīgs, lai to atzītu, gāja pajūgiem pa priekšu un nenojauta tuvās briesmas. Viņi šķērsoja ar biezu mežu noaugušu ieplaku. Apmēram piecdesmit pēdu no ceļa auga milzu priede. Paaudzēm ilgi tā bija te stāvējusi, un pa­audzēm ilgi liktenis tai bija gatavojis tādu galu — tai un varbūt pie viena arī Meisonam.

Viņš noliecās, lai sasietu vaļīgu kļuvušo mokasīna sik­snu. Nartas apstājās, un suņi klusēdami apgūlās sniegā. Klusums bija pārdabisks; sarmas klātajiem kokiem ne­pakustējās ne zars; aukstums un klusums bija sasaldē­juši dabas sirdi un sastindzinājuši tās trīsošās lūpas. Gaisā atskanēja nopūta — viņi to nevis izdzirda, bet drī­zāk sajuta kā kustības vēstnesi šai nekustīgajā pasaulē. Un, lūk, milzīgais koks, salīcis zem gadu nastas un sniega smaguma, nospēlēja savu pēdējo lomu dzīves traģēdijā. Meisons izdzirda brīdinošo krakšķi, gribēja atlēkt sāņus, bet nepaguva ne atliekties, kad koks viņu nogāza, uzkrī­tot uz muguras.