Pēkšņas briesmas, ātra nāve — cik bieži Meilmutam Kidam bija nācies sastapties kā ar vienu, tā otru! Priedes skujas vēl trīcēja, bet viņš jau deva rīkojumu un metās palīgā. Arī indiāniete nenokrita bez samaņas un nesāka liet nevajadzīgas asaras, kā to būtu darījušas daudzas viņas baltās māsas. Pēc Meilmuta Kida pirmā vārda viņa ar visu savu smagumu uzgūlās par sviru pielāgotajai nūjai, lai atvieglotu spiedienu, un klausījās vīra vaidos, kamēr Meilmuts Kids sāka cirst koku. Tērauds līksmi skanēja, grauzdamies sasalušajā stumbrā, un katru cirtienu pavadīja Meilmuta Kida smagais, skaļais sēciens.
Beidzot Kids noguldīja uz sniega nožēlojamu radījumu, kas vēl nesen bija bijis cilvēks. Bet briesmīgākas par viņa biedra mokām bija mēmās sāpes sievietes sejā un viņas skatiens, kurā savienojās cerība un izmisums. Runāts tika maz. Ziemeļu iedzīvotāji agri iepazīst vārdu veltīgurnu un darbu nenovērtējamo nozīmi. Kur temperatūra ir sešdesmit pieci grādi zem nulles, cilvēks nevar ilgi gulēt sniegā un nenosalt. Nartām nogrieza siksnas, nelaimīgo Meisonu ietina ādās un uzlika uz sakrautiem zariem. Viņam priekšā sakūra ugunskuru, malkai izlietojot to pašu koku, kas bija atnesis nelaimi. Meisonam aiz muguras un daļēji viņam pāri iztaisīja no teltenes gabala primitīvu nojumi, kas aizturēja siltumu un atsvieda to lejup,— līdzeklis, ko pazīst katrs, kas fiziku mācījies no dabas.