Cilvēki, kas ne reizi vien bijuši tuvu nāvei, saprot tās saucienu. Meisons bija briesmīgi sakropļots. Tas kļuva skaidrs, pat uzmetot paviršu skatienu. Lauzta labā roka, kāja un mugura; kājas paralizētas; droši vien bija satriekti arī iekšējie orgāni. Tikai vaidi, retumis atskanot, liecināja, ka viņš vēl dzīvs.
Nekādu cerību, nekādas iespējas palīdzēt. Lēnām arvien tuvāk zagās nežēlīgā nakts. Rute to sagaidīja ar stoisku izmisumu, kas raksturīgs viņas rasei. Meilmuta Kida bronzas sejā radās klāt vēl dažas rievas. Vismazāk cieta Meisons, jo viņš klejoja pa Austrumu Tenesiju pa Lielajiem Miglainajiem Kalniem un atkal pārdzīvoja savu bērnību. Un visaizkustinošākais bija sen aizmirstais dienvidu dialekta melodiskums, kad viņš murgoja par peldēšanos ezeros, par jenotu medībām un arbūzu zagšanu.
Rutei tas viss bija ķīniešu ābece, bet Kids saprata Meisonu un izjuta katru vārdu tā, kā var izjust tikai cilvēks, kas ilgus gadus izticis bez visa, ko sauc par civilizāciju.
Sakropļotais no rīta atguva samaņu, un Meilmuts Kids noliecās pie viņa, cenzdamies uztvert viņa čukstus.
— Vai atceries, kā mēs pulcējāmies Tananā? Kad sāks iet ledus, būs pagājuši jau četri gadi. Toreiz es viņu vēl tā nemīlēju. Viņa bija glīta, tāpēc arī laikam aizrāvos. Bet zini, es viņai pieķēros arvien vairāk. Viņa bija man laba sieva, vienmēr atbalstīja grūtā brīdī.