«Ja krietni piespiedīšos, pagūšu vēl to izdarīt,» Folko nodomāja.

Ar spēcīgu kārts vēzienu viņš apgrieza laivu. Tā bija smaga. Cauri satrunējušajiem dēļiem sūcās ūdens. Tas jau sniedzās zēnam līdz potītēm. Vajadzēja apstāties un izsmelt laivu ar veco spaini, kurā parasti tika mestas iekšā zivis.

Folko aizstūmās ar laivu pie krasta un iesprauda kārti aiz laivas gala, lai tā noturētos augstajās zālēs.

Nejaušība viņu bija atvedusi šovakar līdz purva ga­lam un likusi apstāties šai vietā, kur biezie krūmi slēpa skatienam līdzenumu. Vienīgi liktenīgs gadījums bija novedis Folko līdz viņa sapnim.

Satvēris rokā cauro spaini, zēns laivā nometās ceļos. Un tad viņam šķita, ka viņš niedrēs sadzird vieglu čaboņu.

Droši vien tur bija nācis dzert kāds dzīvnieks… Var­būt brūnais ūdrs, kura zobgalīgo skatienu starp smai­lajām ūsām Folko tik bieži bija manījis.

Nekustējās ne lapiņa.

Dziļajā vakara klusumā varēja sadzirdēt vienīgi vieglus ūdens šļakstus pret laivas sāniem.

Un pēkšņi Folko pamanīja pavisam tuvu mazliet iz­plūdušu attēlu, kas atspoguļojās sīko vilnīšu saņirbi- nātajā ūdenī, tik dzidrā kā spogulis.

Tur iezīmējās balts stāvs ar divām smalkām ausīm un divām tumšām acīm, kas vērās gan vaļā, gan atkal ciet.

Elpu aizturējis, pukstošu sirdi Folko klusītiņām pie­cēlās. Viņš piesardzīgi pašķīra meldrus.