Tūdaļ attēls ūdenī izdzisa. Tad atkal parādījās.
Folko pastiepa vājo kaklu un, ieraudzīdams lielisku kumeļu, neticēja pats savām acīm. Tas spoguļojās ūdenī.
Jaunais zirgs laikam pirmo reizi ieraudzīja savu attēlu purva ūdenī. Toties tā gan noteikti bija pirmā reize, kad šis savvaļas zirgu mazulis redzēja sev tik tuvu cilvēka bērnu.
Pēkšņi kumeļš pacēla galvu un atmeta atpakaļ uz pieres noslīdējušo balto krēpju pušķi. Pār visu viņa ķermeni… pār gludo, tīro spalvu, tik baltu kā sniegs… līdz pat kuplajai astei pārskrēja trīsas.
Satraukts un izbrīnījies mazais zirgs stāvēja uz garajām, ļoti tievajām kājām un viegli drebēja. Taču prom tas nebēga. Ar visām četrām kājām iegrimis dūņās, kumeļš palika nekustīgi stāvam tieši pretim zēnam.
Un tad viņu skatieni sastapās.
Šķita, ka pārsteigtā Folko smaids būtu savaldzinājis šo visai bailīgo, jauno dzīvnieku. Kumeļš plati atvēra milzīgās acis. Tik maigas un mazliet skumjas acis.
Tā mūs uzlūko zirgi, kad tie mūs labi pazīst, kad tie kļuvuši mūsu draugi. Tā zirgi mēģina runāt ar mums, nāsis iepletuši, un viņu tumšās lūpas viegli dreb.