Satrauktajam Folko bija tikai vienas bažas, kaut viņš nenobaidītu brīnišķīgo zirdziņu. Zēns neuzdrošinājās ne pakustēties. Beidzot viņš saņēma drosmi. Lēnām saliekdamies, viņš pastiepa roku tādā kā biklā glāstā.
Tūdaļ pārlieku lielajās kumeļa acīs iedegās uguntiņas. Mazliet saslējies pakaļkājās, dzīvnieks pavirzījās sānis. Tad, galvu noliecis, tas ar strauju lēcienu metās prom cauri meldrājam.
Vēl aizvien atrazdamies burvības varā, Folko nodomāja, ka viņš sapņojis. Skaistā parādība bija izgaisusi.
Zēns uzrausās krastā. Staignajā zemē varēja saskatīt mazu nagu pēdas.
Folko izlīda cauri meldrājam.
Nepilnu divdesmit soļu atstatu rūsganajā klajumā viņš ieraudzīja staltu ķēvi apaļiem sāniem, arī gluži baltu. Pāri pleciem tai krita garas, sudrabaini iepelēkas krēpes. Ķēve mierīgi ganījās, pagājās kādu solīti uz priekšu un noplūca ar zobiem zāļu kušķi. Ap viņu lēkāja baltum baltais kumeļš.
Folko panāca tuvāk. Viņš vairs nedomāja nedz par vēlo stundu, nedz par uznākušo vakaru. Zēns atradās tālu no vectēva Eusebjo mājas. Kailās kājas smiltīs nesacēla nekādu troksni. Tomēr ķēve bija jutusi viņa tuvošanos. Tā iezviedzās, saukdama klāt kumeļu. Tas