Turpmāk viss gāja labi, līdz nonācu Krievijā, kur nav parasts ziemā ceļot jāšus. Esmu allaž uzticīgs savam principam — piemēroties vietējiem apstākļiem un parašām, tāpēc paņēmu tur mazas, vieglas vienjūga kamanas un priecīgu prātu braucu prom uz Sankt-Pēterburgu.
Nevaru vairs lāgā pateikt, vai tas notika Igaunijā vai arī apvidū starp Narfu un Ņevu, bet tik daudz gan atceros, ka baismīga meža vidū pēkšņi ieraudzīju šausmīga izskata vilku ar vislielāko ziemas izsalkuma un rijības ātrumu dzenamies man pakaļ. Vilks drīz vien mani panāca, un nebija gluži nekādas iespējas paglābties no viņa. Ilgi negudrodams, nometos kamanās garšļaukus uz vēdera un ļāvu zirgam mūsu abu labā pilnīgu vaļu. Tūlīt arī notika tas, ko es gan nojautu, bet uz ko nebiju uzdrošinājies ne cerēt. Vilks nelikās ne zinis par tādu sīku vienību kā es, bet, pārlēcis man pāri, nikni metās virsū zirgam, vienā grābienā noplēsa un aprija visu pakaļgalu nabaga dzīvniekam, kas aiz bailēm un sāpēm sāka skriet vēl ātrāk. Šādi pats palicis nepamanīts un laimīgi izsprucis sveikā, es paslepen paglūnēju un ar šausmām ieraudzīju, ka vilks gandrīz visā garumā ieēdies manā zirgā iekšā. Tikko tas bija tur īsti pamatīgi iespraucies, tā es nekavēdamies izmantoju izdevību un pamatīgi sadevu viņam ar pātagu.