Aukstais klimats un tautas ierašas ierādījušas Krievijā pudelei sabiedriskās izpriecās nesalīdzināmi izcilāku vietu nekā mūsu lietišķajā Vācijā, tāpēc man bieži vien gadījās tur sastapt cilvēkus, kurus cildenajā dzeršanas mākslā varēja saukt par īstiem virtuoziem. Taču, redzot kādu ģenerāli ar sirmu bārdu un kapara sarkanu seju — viņš ēda ar mums pie viena galda —, visi pārējie šķita nožēlojami neprašas.

Vecais kungs kādā kaujā ar turkiem bija zaudējis galvaskausa virs­pusi un tāpēc, tiklīdz sabiedrībā uzradās kāds svešinieks, sirsnīgā vien­kāršībā atvainojās, ka viņam jāpaturot pie galda cepure galvā. Viņš mēdza maltītes laikā iztukšot vairākas pudeles degvīna un parasti nobeigt ar pudeli araka vai arī, raugoties pēc apstākļiem, vairākkārt atkārtot visu procedūru no jauna, un tomēr nekad nevarēja manīt, ka viņš būtu ap­reibis. Jūs nespējat to saprast? Mani kungi, es neņemu to ļaunā: arī mana saprašana nesniedzās tik tālu. Ilgi nevarēju tikt gudrs, kā tas iespējams, kamēr gluži nejauši tiku pie skaidrības.

Ģenerālis laiku pa laikam mēdza platmali pacilāt. To es biju jau bieži ievērojis, taču nepievērsu tam uzmanību. Bija taču saprotams, ka viņam piere metās karsta, un ne mazāk saprotams, ka tādās reizēs viņš atvēsina galvu.