Sis ārzemnieks līdz 1815. gadam dienējis franču ar­mijā, trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā par vecāko bundzinieku (ar apakšvirsnieka pa­kāpi), bet pēc Luāras armijas izformēšanas iestā­jies darbā uz kāda Nantes tirdzniecības kuģa par izkraušanas un iekraušanas pārzini. Pēc tam viņš nokļuvis Kalkutā, devies uz zemes vidieni un drīz vien uzņēmies kapteiņa instruktora pienākumus nelielajā iezemiešu armijā, kuru bija atļauts tu­rēt radžam Lukmisuram. Pēc neilga laika viņš tika paaugstināts par armijas virspavēlnieku un visai drīz pēc radžas nāves ieguva atraitnes roku. Dažādu koloniālpolitisku apsvērumu dēļ, kā arī ņemot vērā nozīmīgos pakalpojumus, kādus Zans Zaks Lanževols ļoti kritiskā situācijā izda­rīja eiropiešiem Agras pilsētā, Bengālijas provin­ces ģenerālgubernators panāca, ka begumas Go­kolas vīram, kurš pa to laiku bija pārgājis Liel­britānijas pavalstniecībā, piešķīra baroneta titulu. Tādējādi Brias Jovahira Motoranata zemes kļuva par majorātu. 1839. gadā bēguma Gokola nomira, atstādama visu īpašumu Lanževolam, kas divus gadus vēlāk sekoja viņai kapā. Viņu laulībā bija piedzimis tikai viens dēls, plānprātiņš jau kopš mazotnes, tā ka tūlīt pēc vecāku nāves zēnam tika iecelts aizbildnis, kas godīgi pārvaldīja īpašumu līdz viņa nāvei, kura pienāca 1869.