Sai brīdī pie durvīm klauvēja. Atgriezās misters Sārps.
— Es lūdzu jums piedošanu par savām šaubām, — doktors viņam sirsnīgi sacīja. — Tagad esmu pilnīgi pārliecināts un jutos jums milzu pateicību parādā par jūsu pūlēm.
— Nekādas pateicības… Tā taču gluži vienkārša lieta, tas ir mans amats. Vai drīkstu cerēt, ka sers Bria turpmāk būs mans klients?
— Pats par sevi saprotams. Nododu visu šo lietu jūsu rokās… Es tikai palūgšu, uzrunājot mani, atteikties no šā nejēdzīgā tituļa…
«Nejēdzīgs! Tituls, kas vērts divdesmit vienu miljonu sterliņu mārciņu!» bija lasāms mistera Sārpa sejā, bet viņš bija pārāk liels diplomāts, lai ko iebilstu.
— Kā vēlaties, jūs esat noteicējs, — viņš atbildēja. — Es braukšu atpakaļ uz Londonu un gaidīšu jūsu pavēles.
— Vai varu paturēt šos dokumentus? — doktors jautāja.
— Protams, mums ir to kopijas.
Palicis viens, doktors Sarrazens apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma vēstuļpapīra lapu un rakstīja:
«Braitonā, 1871. gada 28. oktobrī.
Manu mīļo zēn, mūs gaida milzīga, kolosāla, neticama bagātība! Nedomā, ka man aptumšojies prāts, bet izlasi šos dažus dokumentus, kurus pievienoju vēstulei.