Pēc tiem tu skaidri redzēsi, ka esmu mantojis angļu vai, pareizāk sakot, indiešu baroneta titulu un kapitālu, kurš, patlaban noguldīts Anglijas bankā, pārsniedz pusmiljardu franku. Es nešaubos, mīļo Oktāv, ar kādām jūtām tu uzņemsi šo ziņu. Tu, tāpat kā es, sapratīsi, kādus jaunus pienākumus mums uzliek tāda bagātība un arī — kādām briesmām tā var pakļaut mūsu veselo saprātu. Es par to uzzināju tikai pirms nepilnas stundas, un jau tagad raizes par šo atbildību pa pusei nomāc prieku, kādu izjutu sākumā, domādams par tevi. Varbūt šī pārmaiņa būs liktenīga mūsu abu dzīvē… Mēs, pieticīgie zinātnes celmlauži, jutāmies laimīgi ar savu necilo dzīvi un darbu. Vai tā būs arī turpmāk? Laikam jau ne, ja vien … Es pat neuzdrīkstos tev ieminēties par domu, kas man ienāca prātā… Laikam jau mēs jutīsimies laimīgi tikai tad, ja šī bagātība mūsu rokās kļūs par jaunu un varenu zinātnes dzinējspēku, brīnumainu civilizācijas ieroci! Mēs par to visu vēl parunāsim. Raksti man labi drīz, pastāsti, kā tevi ietekmēja šī ārkārtējā, neiedomājamā ziņa, un pavēstī to mātei. Esmu pārliecināts, ka, būdama saprātīga sieviete, viņa to uztvers pavisam mierīgi. Nu, un tava māsiņa vēl ir par jaunu, lai kaut kā tamlīdzīga dēļ zaudētu galvu. Turklāt viņas galviņa jau tagad nav tik viegli sagrozāma, un, ja arī viņa apjaustu visas iespējamās sekas, kādas var būt ziņai, ko tev pavēstīju, es tomēr esmu drošs, ka šī pārmaiņa mūsu apstākļos viņu satrauks vismazāk. Paspied roku Marselam. Jebkurā no maniem nākotnes plāniem viņam ir sava loma.