Oktāvs Sarrazens, doktora dels, nepiederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par neglābjamiem sliņ­ķiem. Viņš nebija ne dumjš, ne sevišķi gudrs, ne skaists, ne neglīts, ne īpaši liela, ne maza auguma, ne īsti tumšmatis, ne gaišmatis. Viņam bija kas- taņbrūni mati, un — jebkurā nozīmē — viņš pie­derēja pie visparastākā jauniešu tipa. Koledžā viņš aizvien saņēma otrās pakāpes apbalvojumu un pāris goda rakstu. Bakalaura eksāmenā viņam bija atzīme «apmierinoši». Pirmoreiz neizturējis konkursu Centrālajā skolā, viņš tika pielaists pie pārbaudījumiem otrreiz un uzņemts simt divdes­mit septītais. Ar savu nenoteikto raksturu Ok­tāvs bija viens no tiem jaunekļiem, kas apmierinās ar paviršam zināšanām, par visu spriež aptuveni un slīd pa dzīvi kā mēness gaisma pa zemes virsu.