Tādi cilvēki likteņa rokās ir līdzīgi korķim viļņa virsotnē. Atkarībā no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem, vilnis viņus nes vai nu uz ekvatora, vai pola pusi. Viņu gaitas nosaka nejaušība. Ja doktors Sarrazens nebūtu sev radī­jis zināmas ilūzijas par dēla raksturu, laikam gan viņš būtu vilcinājies rakstīt tādu vēstuli; bet ve­cāki jau dažkārt ir mazliet akli, un tas piedodams pat visgudrākajiem cilvēkiem.

Par laimi, iegadījās tā, ka jau skolas gaitu sā­kumā Oktāvs pakļāvās kādam enerģiskas dabas jauneklim, kura mazliet valdonīgā, bet katrā ziņā labvēlīgā ietekme bija stipri manāma. Sarlemaņas licejā, kur tēvs viņu sūtīja pabeigt mācības, Ok­tāvs cieši sadraudzējās ar vienu no klasesbied­riem, elzasieti Marselu Brukmani, kurš gan bija gadu jaunāks, taču tiklab ar fizisko spēku, kā prātu un raksturu pārāks par Oktāvu.

Divpadsmit gadu vecumā kļuvis bārenis, Mar- sels Brukmanis bija mantojis nelielu renti, ar kuru labi ja pietika mācību maksai. Nebijis Oktāva, kas brīvdienās viņu aizvien paņēma līdzi pie saviem vecākiem, viņš nekad nebūtu spēris kāju ārpus liceja sienām.

Tā nu iznāca, ka doktora Sarrazena ģimene drīz vien kļuva arī par jaunā elzasieša ģimeni. Aiz šķietama vēsuma slēpdams ļoti jūtīgu dabu, Mar- sels saprata, ka viņam visa dzīve jāveltī šiem krietnajiem cilvēkiem, kas tagad aizstāja viņam tēvu un māti.