Gluži dabiski, viņš ļoti iemīļoja doktoru Sarrazenu, tā sievu un jauniņo, bet jau nopietno meitiņu, kas atklāja viņam savu sirdi. Taču savu pateicību viņš pierādīja nevis ar vār­diem, bet gan ar darbiem. Viņš labprātīgi bija uz­ņēmies patīkamo pienākumu izveidot no Zannas, kam patika mācīties, gudru, taisnprātīgu, apņē­mīgu meiteni un tai pašā laikā padarīt Oktāvu par sava tēva cienīgu dēlu. Jāatzīst, ka pēdējais uzdevums bija grūtāks, jo māsa, lai gan bija jau­nāka, izrādījās, bija spējīgāka par brāli. Tomēr Marsels bija cieši apņēmies sasniegt mērķi.

Jo Marsels Brukmanis bija viens no tiem droš­sirdīgajiem un attapīgajiem jaunekļiem, kurus El- zasa ik gadu sūta uz Parīzi piedalīties lielajā cīņā. Jau bērnībā viņš izcēlās tiklab ar savu iz­turību un muskuļu spēku, kā ar gudrību un prāta možumu. Viņa augums bija stūrains, un viņā pašā viss bija griba un drosme. Jau kopš koledžas ga­diem viņu urdīja nepārvarama tieksme gūt visla­bākos panākumus visās nozarēs: gan skriešanās sacīkstēs, gan bumbas spēlē, gan vingrošanas zālē, gan ķīmijas laboratorijā. Ja gada beigās viņš nesaņēma kādu godalgu, tad uzskatīja šo gadu par zaudētu. Divdesmit gadu vecumā viņš bija liela, mazliet neveikla, spēcīga auguma jauneklis, možs un rosīgs; viņa organismu varētu salīdzināt ar mašīnu, kas spēj sasniegt maksimālu sprie­gumu un produktivitāti. Gudrā, izteiksmīgā seja jau tagad saistīja vērīgu cilvēku skatienus. Tai pašā gadā, kad Marsels tika uzņemts Centrālajā skolā kā otrais, viņš bija stingri nolēmis beigt to kā pirmais.