Starp citu, tieši viņa neatlaidīgās, pāri plūstošās enerģijas dēļ, ar kuru pietika diviem, Oktāvs izturēja iestājpārbaudījumus. Veselu gadu Marsels viņam «nedeva miera», skubināja viņu, spieda strādāt. Pret Oktāvu, šo vājo, svārstīgo raksturu, Marsels izjuta tādu kā draudzīgu žēlumu: tā varētu izturēties lauva pret nevarīgu kucēnu. Viņam bija prieks stiprināt šo vārgulīgo stādu ar sava pāri plūstošā spēka sulu un panākt, lai tas nes augļus.
1870. gada karš pārsteidza abus draugus tieši eksāmenu laikā. Otrā dienā pēc konkursa Marsels, kura patriotiskās jūtas dziļi aizskāra briesmas, kas draudēja Strasburgai un Elzasai, pieteicās par brīvprātīgo trīsdesmit pirmajā strēlnieku bataljonā. Oktāvs tūlīt sekoja viņa piemēram.
Plecu pie pleca viņi cīnījās Parīzes priekšposteņos smagajā aplenkuma laikā. Pie Sampinjī Mar- selu labajā rokā ievainoja lode, bet par kauju pie Bizanvalas viņš saņēma uzšuvi uz kreisās piedurknes.
Oktāvs palika bez uzšuves un bez ievainojuma. Īstenībā ne savas vainas dēļ, jo viņš vienmēr sekoja draugam kaujas ugunīs, palikdams tikai metrus sešus iepakaļ, bet šie seši metri toreiz izšķīra visu.