1871. gada 29. oktobrī ap septiņiem vakarā abi draugi, kā parasts, sēdēja pie galda, kuru apgaismoja viena kopēja lampa ar abažūru. Marsels bija iedziļinājies tēlotājas ģeometrijas uzdevumā par akmens plaknēm. Arī Oktāvām bija savas «svētas raizes», kas diemžēl viņam šķita svarīgākas par ģeometrijas uzdevuma risināšanu: viņš patlaban gatavoja kafiju. Tā bija viena no retajām nodarbībām, kur viņš izcēlās ar savu prasmi: varbūt tāpēc, ka šis darbs sagādāja izdevību ik dienas uz dažām minūtēm izvairīties no briesmīgās vienādojumu risināšanas, ar kuru, pēc viņa domām, Marsels mazliet pārspīlēja. Viņš lēnām filtrēja verdošu ūdeni caur biezu, smalki samaltu Mokas kafijas kārtu un jutās svētlaimīgs. Tomēr Marsela centība viņu nomāca, viņš juta sirdsapziņas pārmetumus un tai pašā laikā nepārvaramu tieksmi iztraucēt draugu ar savu pļāpāšanu.
— Mums vajadzētu iegādāties kafijas kannu ar filtru, — viņš pēkšņi ierunājās. — Sis senlaicīgais un cienīgais filtrs vairs neatbilst mūsdienu augstās civilizācijas prasībām.
— Nu, nopērc tādu! Varbūt tad tev vairs nevajadzēs katru vakaru zaudēt veselu stundu, ķēpā- joties ar kafijas vārīšanu, —- Marsels atbildēja.
Un atkal ķērās pie sava uzdevuma.
— Iekšējā, ieliektā velves puse ir elipsoīds ar trim nevienādām asīm. Ja ABDE ir izejas elipse, kas ietver lielāko asi oA, kura vienlīdzīga a, un vidējo asi oB, kura vienlīdzīga b, bet mazākā ass /o, o', c'/ ir vertikāla un vienlīdzīga c, un veida velves slīpumu …