būt ir taisnība. Sim rutinētajam paradumam nenoliedzami ir sava priekšrocība: uzreiz kļūst skaidra cilvēku tautība.
Doktors Sarrazens paņēma vizltkartīti. Viņš bija visai izbrīnījies, ka zemē, kur viņam nav neviena paziņas, kāds vēlas viņu apmeklēt, un brīnījās vēl vairāk, izlasījis uz mazās, četrstūrainās kartītes šādus vārdus:
«Mr. SHARP, solicitor, 93, Southampton Row, LONDON.»
Viņš zināja, ka angļu «solicitor» ir tas pats kas franču pilnvarotais jeb, pareizāk sakot, jurists, kurā apvienoti notāra, advokāta un lietveža pienākumi, tas ir — kādreizējais prokuratūras ierēdnis.
«Kāda velna pēc es esmu vajadzīgs šim misteram Sārpam?» doktors Sarrazens vaicāja pats sev. «Vai es, pašam nezinot, būtu iepīts kādā bīstamā afērā?»
— Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas satikt tieši mani? — doktors pārjautāja.
— O jā, monsjū.
— Labi, lai viņš ienāk.
Ceremonijmeistars ieveda vēl pajaunu cilvēku, kuru doktors pēc pirmā acu uzmetiena ierindoja lielajā «miroņgalvu» dzimtā. Viņa plānās jeb drīzāk izkaltušās lūpas, garie, baltie zobi, iekritušie vaigi, iedobumi deniņos, kas bija pārvilkti ar pergamentam līdzīgu ādu, mūmijas sejas krāsa un mazās, pelēkās ačteles deva pilnīgu pamatu šādai klasifikācijai. Viņa skelets no pakauša līdz papēžiem pilnīgi pazuda zem platā, rūtotā mēteļa, un saujā viņš cieši turēja lakādas ceļasomas rokturi.