Skaļš Oktāva kliedziens lika Marselam pacelt galvu.
— Kas noticis? — viņš bažīgi jautāja, redzēdams gluži nobālušo draugu.
— Izlasi, — atbildēja Oktāvs, kuru nule saņemtā vēsts bija pavisam apstulbinājusi.
Marsels paņēma vēstuli, izlasīja to no viena gala līdz otram, pārlasīja vēlreiz, uzmeta acis pievienotajiem dokumentiem un sacīja:
— Tas ir interesanti!
Tad viņš piebāza un lēnām aizkūpināja savu pīpi. Oktāvs nepacietīgi gaidīja, ko viņš sacīs tālāk.
— Vai tu domā, ka tas ir taisnība? — Oktāvs pēc klusuma brīža iesaucās aizžņaugtā balsī.
— Taisnība? Acīmredzot. Tavam tēvam ir pārāk daudz veselā saprāta un kritiskās domāšanas, lai bez pamata ticētu tamlīdzīgiem faktiem. Turklāt te ir arī pierādījumi. Un patiesībā viss ir izskaidrojams ļoti vienkārši.Ievilcis pamatīgu dūmu, Marsels atkal iegrima darbā. Oktāvs stāvēja nokārtām rokām, nespēdams nedz pabeigt kafijas vārīšanu, nedz sakopot domas. Viņš juta nepieciešamību runāt, lai pārliecinātos, ka nesapņo.
— Bet… ja tā ir taisnība, tad tas ir kaut kas satriecošs! Vai tu saproti: pusmiljards taču ir milzu bagātība!
Marsels pacēla galvu un apstiprināja:
— Patiešām, milzu bagātība. Varbūt Francijā nemaz nav otra tik bagāta cilvēka, daži tādi bagātnieki sastopami Savienotajās Valstīs, ne vairāk par pieciem sešiem Anglijā un kādi piecpadsmit vai divdesmit visā pasaulē.