— Un piedevām vēl tituls, — Oktāvs turpināja, — baroneta tituls! Es gan nekad neesmu sapņojis par titulu, bet, ja jau tā gadījies, varu sacīt, ka tas katrā ziņā ir daudz smalkāk, nekā saukties gluži vienkārši par Oktāvu Sarrazenu.
Marsels izpūta dūmu gredzenu un nebilda ne vārda, taču pīpes pakšķināšana «phū, phū» pārāk skaidri pauda izsmieklu.
— Protams, — Oktāvs turpināja, — es nekad nerīkotos tā kā daudzi citi, kas piekabina savam uzvārdam visādas partikulas vai izdomā sev titulus. Bet, ja man ir īsts, likumīgs tituls, kas ierakstīts Lielbritānijas un Īrijas pēru grāmatā, un ja te nav nekādu pārpratumu, kā bieži gadās…
Pīpe joprojām pakšķēja: «Phū, phū!»
— Vari sacīt un darīt, ko gribi, mīļais, — Oktāvs runāja ar dedzīgu pārliecību, — bet dižciltīgas asinis ir ko vērts, kā saka angļi!
Uztvēris Marsela zobgalīgo skatienu, viņš apklusa un nerunāja vairs par tituliem, bet sāka spriedelēt par miljoniem.
— Vai atceries, — viņš sacīja, — kā mūsu matemātikas skolotājs Binoms katru gadu pirmajā aritmētikas stundā mala mums vienu un to pašu — pusmiljards ir tik liels skaitlis, ka cilvēka saprāts nespētu to apjēgt, ja mūsu rīcībā nebūtu tā grafiskā attēlojuma? Iedomājies tikai: ja cilvēks, kam pieder pusmiljards franku, katru minūti izdotu pa frankam, tad vajadzētu vairāk nekā tūkstoš gadu, lai iztērētu visu šo summu! Ai! Patiešām, ir tik… savādi apzināties, ka esi mantojis pusmiljardu franku!