— Pusmiljardu franku! — atkārtoja Marsels, kuru, liekas, vairāk satrauca šis skaitlis nekā pats notikums. — Vai zini, ko jums vislabāk vajadzētu ar to iesākt? Atdot Francijai, ko samaksāt kontribūciju. Valdībai vajadzētu tikai desmitreiz vairāk, lai samaksātu visu …
— Ir nedomā par kaut ko tādu ieminēties tēvam! — Oktāvs izbīlī iesaucās. — Viņš uz to būtu spējīgs. Man šķiet, viņš jau gudro kaut ko tamlīdzīgu .. . Pieļaujams vēl būtu valsts aizņēmums, taču paturēsim vismaz renti!
— Nu, vai zini! Tu laikam, pats to līdz šim nemaz neapjauzdams, esi pēc dabas īsts kapitālists, — sacīja Marsels. — Es jūtu, manu nabaga Oktāv, ka tev nāktu tikai par labu, ja šis mantojums nebūtu tik milzīgs. To es nedomāju par tavu tēvu, kas ir gudrs un taisnprātīgs cilvēks; taču man labāk patiktu, ja tev būtu divdesmit pieci tūkstoši franku gada ienākumu, kuros tu dalītos ar savu jauko māsiņu, nevis šie zelta kalni.
Un viņš atkal ķērās pie darba.
Oktāvs turpretim nebija spējīgs neko darīt: viņš tik satraukts staigāja pa istabu, ka galu galā draugs viņam mazliet nepacietīgi uzsauca:
— Labāk būtu gājis ieelpot svaigu gaisu! Skaidri redzams, ka tu šovakar nekur neesi derīgs.
— Tev taisnība, — Oktāvs atbildēja, ar prieku uzņemdams šo it kā atļauju mest pie malas jebkuras nodarbības.