Aši uzlicis cepuri, viņš noskrēja lejā pa kāpnēm un vienā mirklī bija uz ielas. Nenogājis ne desmit soļu, viņš apstājās pie pirmās laternas, lai pārlasītu tēva vēstuli. Viņš juta nepieciešamību vēlreiz pārliecināties, ka tas nav sapnis.
— Pusmiljards! Pusmiljards! — viņš savā nodabā atkārtoja. — Tas nozīmē vismaz divdesmit piecus miljonus gada ienākumu! Ja tēvs man dos kaut vai miljonu gadā, nu, kaut vai pusmiljonu, vai tikai ceturtdaļu miljona, cik laimīgs es būšu! Ar naudu var uzsākt tik daudz ko! Esmu pārliecināts, ka pratīšu to likt lietā! Es taču galu galā neesmu muļķis. Esmu izturējis konkursu Centrālajā skolā! Un turklāt vēl baroneta tituls! Es pratīšu to godam valkāt.
Garāmejot viņš paskatījās uz savu atspulgu veikala skatloga spogulī.
«Man piederēs savrupmāja un pašam savi zirgi! Zirgs būs arī Marselam. Tiklīdz es kļūšu bagāts, pats par sevi saprotams, arī viņš dzīvos tikpat bagāti. Tas nu nāca īstajā brīdī! Pusmiljards… Baroneta tituls! Cik jocīgi: tagad, kad tas noticis, man šķiet, ka es to jau sen gaidīju! Man jau bija tāda nojauta, ka nevajadzēs visu mūžu kvernēt pie grāmatām un rasējamā dēļa. Tomēr… tas ir gluži kā sapnī!»
Tā, nodevies nākotnes sapņiem, Oktāvs gāja pa Rivolī ielu. Viņš nonāca līdz Elizejas laukiem, iegriezās Karaļa ielā un sasniedza bulvāri. Agrāk viņš gaužām vienaldzīgi gāja gar greznajiem skatlogiem, it kā tur izstādītajām lietām nebūtu nekāda sakara ar viņa dzīvi. Tagad viņš apstājās un jūsmīgi domāja, ka varēs iegūt visus šos dārgumus, kad vien vēlēsies.