Te doktors Sarrazens, pārsteigts par tik pamatīgām zināšanām viņa ģenealoģijā, pārtrauca misteru Sārpu, sacīdams:
— Man jāatzīstas, ka jūs laikam gan visos šais jautājumos esat labāk informēts nekā es.
Manas vecmāmuļas uzvārds patiešām bija l.anže- vola, bet tas ir viss, ko es par viņu zinu.
— 1807. gadā viņa aizbrauca no Barledikas kopā ar jūsu vectēvu Žanu Sarrazenu, ar kuru bija apprecējusies 1799. gadā. Viņi abi apmetās Me- lonā, kur atvēra skārdnieka darbnīcu, un nodzīvoja tur līdz 1811. gadam, kad Zilija Lanževola, Sarrazena sieva, nomira. Viņu laulībā piedzima tikai viens bērns, Izidors Sarrazens, jūsu tēvs. Ar šo brīdi pavediens pārtrūkst, zināms ir vienīgi jūsu tēva nāves gads, ko mēs noskaidrojām Parīzē …
— Es varu jums dot atkal rokā šā pavediena galu, — sacīja doktors, kuru neviļus bija aizrāvusi šī gluži matemātiskā precizitāte. — Mans vectēvs apmetās Parīzē, lai varētu izglītot savu dēlu, kas bija izvēlējies ārsta profesiju. Viņš nomira 1832. gadā Palezo, netālu no Versaļas, kur mans tēvs bija ārsts un kur arī es esmu dzimis 1822. gadā.
— Jūs esat tas cilvēks, kas man vajadzīgs, — misters Sārps turpināja. — Jums nav ne brāļu, ne māsu?
— Nē. Es biju vienīgais bērns, un mana māte nomira divus gadus pēc manas piedzimšanas . . . Bet, galu galā, vai jūs, kungs, nepasacītu man…