Es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Francijā nav vairs neviena cita Sarrazena, kad vakarrīt, lasot «Daily News» pārskatu par higiēnas kongresu, izbrīnījies atklāju kādu man nezināmu doktoru ar šo uzvārdu. Tūlīt pāršķirstījis savas piezīmes un neskaitāmās reģistrācijas kartītes, kas mums savāktas sakarā ar šo mantojumu, es pārsteigts konstatēju, ka Duē pilsētai mēs nezin kāpēc neesam pievērsuši uzmanību. Juzdamies gandrīz drošs, ka esmu ticis uz īstajām pēdām, es tūlīt devos ar vilcienu uz Braitonu, redzēju jūs izejam no kongresa zāles un biju pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat īstais. Jūs taču esat dzīvs sava vectēva brāļa portrets: tieši tāds viņš izskatās uzņēmumā, kas ir mūsu rīcībā, pārfotografēts no indiešu mākslinieka Saranoni gleznotās ģīmetnes.
Misters Sārps izņēma no piezīmju grāmatiņas fotogrāfiju un pasniedza to doktoram Sarrazenam.
Fotogrāfijā bija redzams liela auguma vīrs ar kuplu bārdu, galvā viņam bija turbāns ar pušķi, mugurā brokāta mantija ar zaļām tresēm; viņa poza bija tāda, kā senlaiku portretos mēdza attēlot virspavēlnieku, kurš patlaban paraksta uzbrukuma pavēli, vērīgi raudzīdamies skatītājā. Fonā mutuļoja kaujas dūmi un kavalēristi traucās uzbrukumā.
— Šie papīri jums visu paskaidros labāk nekā es, — misters Sārps turpināja. — Es jums tos atstāšu un ar jūsu laipnu atļauju atgriezīšos pēc divām stundām saņemt jūsu rīkojumus.